Vispirms noteiksim, kādu uzdevumu plānojam atrisināt, liekot fundamentu ēkai - dzīvojamai mājai, garāžai, pirtij vai kādai citai būvei. Atbilde ir ļoti vienkārša: tādējādi mēs vēlamies nodrošināt celtni ar drošiem pamatiem. Turklāt pamatu drošība jāpanāk, ņemot vērā visus nosacījumus, kas var rasties uz fundamenta uzcelto ēku ekspluatācijas gaitā. Ir noteikti jāievēro arī grunts īpatnības, kurā fundaments tiek likts.
Ēkas pamati ir konstrukcijas daļa, kas iztur divējādu slodzi - tiem gan jāiztur celtnes masa, gan jāspēj atspēkot grunts faktoru iedarbība.
"Vājā" jeb irdenā gruntī iespējama ir fundamenta nosēšanās. Lai izvairītos no tās, ir jāpalielina fundamenta balsta konstrukcijas kopējā platība, paplašinot fundamenta apakšējo balsta plāksni. Mazstāvu apbūvē lentveida fundaments, kura platums apakšējā daļā ir 60-65 cm, būs piemērots praktiski jebkāda veida gruntīm.
Ūdens piesātinātajos gruntos, it īpaši ziemā, manāms ir sala uzblīduma efekts. Šis spēks spēj izstumt nama pamatus augšup pat līdz vairākiem desmitiem centimetru. Lai atvairītu problēmu, fundaments jāliek dziļāk par augsnes sasaluma robežu, taču arī šis paņēmiens nelīdz vienmēr. Jāņem vērā, ka grunts var piesalt arī pie fundamenta sānu malām. Pie divām fundamenta sānu malām piesalusī grunts var veicināt pieskares spēka iedarbību augšpus sānu malām. Šī spēka iedarbībā pamati arī var tikt izgrūsti augšup, vai arī tā augšējā daļa atdalīta no apakšējās. No vienas malas piesalusī grunts var izliekt pamatus pretējā virzienā.
Skaidrs, ka metode, kas palīdzēs izvairīties no šādas parādības, ir grunts nosusināšana ap fundamentu (sk. rakstu "Zemes gabala drenāža" ).
Eksistē arī vairāki konstruktīvi paņēmieni, kas ļaus novērst pamatu deformēšanos. Viena no šīm metodēm ir stiegrošana.
Fundamentam var izmantot atšķirīgus materiālus - gan ķieģeļu un akmeņu mūri, gan betona un dzelzsbetona konstrukcijas.
Visizturīgākais, taču arī visdārgākais fundamenta veids ir no dzelzsbetona uzceltais. Fundamentu šķēlumā sašaurina virzienā uz augšu, kas ļauj kompensēt atgrūšanas spēka iedarbību ar grunts masas spēku, kam pakļautas fundamenta malas. Šajā virzienā iedarbojas arī kvalitatīvi uzlikts bruģējums, kas novada atmosfēras nokrišņus no fundamenta ārpuses.
Klasiskā fundamenta uzbūves variants ir attēlots zīm.1.

Vēl viens būtisks aspekts - fundamenta masas un celtnes kopējā svara summa. Kopējā masa nedrīkst pārsniegt pieļaujamo slodzi jeb grunts pretestības lielumu (nesošās spējas).
Vājām gruntīm raksturīgas nesošās spējas 1-2 g/cm2.
Normālām gruntīm - 2-3,5 g/cm2
Izturīgām gruntīm - 3-6 g/cm2.
Zinot fundamenta pamata masu un platību, varam izrēķināt grunts slodzi. Ja tā pārsniegs grunts nesošās spējas, būs jāpalielina pamata platums.
Paralēli klasiskajam fundamentam tiek praktizēti arī citi, vienkāršāki pamatu veidi - tas ir gan lentveida, gan stabveidīgais fundaments.
Lentveida fundaments parasti netiek likts gruntī dziļāk kā par 0,5 m. Sākotnēji tiek izrakta fundamenta platumam atbilstošā tranšeja, uz tās dibena uzbērts smilšu slānis, uz kura izvieto vai nu gatavos betona blokus, vai arī uzstādīti blokveidņi un pielieti ar betonu.
Stabveidīgā fundamenta gadījumā tiek izrakts vai izurbts vertikāls urbums, kurā ievieto dzelzsbetona pāli, stiegrotu azbesta cementa cauruli vai metāla cauruli, kas no ārpuses ir apstrādāta ar bitumu un aizpildīta ar betonu. Stabveidīgā fundamenta virszemes daļa jāpārklāj ar betona maisījumu (cokols).

Visi pamatu būvniecības darbi veicami īpaši rūpīgi un pārdomāti. Jāatceras sens sakāmvārds - lēnāk brauksi, tālāk tiksi.

Darbos Jums noderēs vienkāršie darba rīki - līmeņotājs, svērtenis un aukla.

Avots: http://www.nadache.ru/