AUGI SILTUMNĪCĀS

Kādus tad augus var audzēt siltumnīcās? Kā jārīkojas, lai mazs zaļš dīglis, kas agrā pavasarī iesēts vasarnīcas dārziņā, nenodegtu, nenovīstu, bet gan augtu, uzkrātu spēku un saimniekus iepriecinātu ar labu ražu?

Cilvēki ražas veicināšanai un zaļo apstādījumu saglabāšanai un plaukšanai pagaidām nav izdomājuši neko labāku par īpašā veidā konstruēto siltumnīcu. Ar šo jēdzienu saprot gan vairākus ar plēvi apsegtos vecus lokus, gan profesionāļu konstruētās un mūsdienīgi aprīkotās milzu siltumnīcas agro dārzeņu un ziedu audzēšanai.

Siltumnīcas. Atslēgas vārds ir „siltums". Kādas konstrukcijas var izmantot, lai mūsdienu siltumnīcas būtu energoietilpīgas, ekonomiskas un pēc iespējas funkcionālākas?

RAŽA

Plānojot siltumnīcas ierīkošanu savā dārzā, jau savlaicīgi jāņem vērā sekojošie faktori:

• siltumnīcas atrašanās vieta (klimata josla);
• audzējamās kultūras (dārzeņi, ziedi, dēsti, sakņaugi);
• darba režīms (cauru gadu, pavasarī/vasarā, rudenī/ziemā);
• tehnoloģija (grunts, mākslīgie substrāti, hidroponika).

Apdomājot siltumnīcas funkcijas, ir vērts izplānot, kur tieši tā atradīsies, kāds būs tās segums un no kā tiks veidots karkass. Sāksim ar būves izvietojumu.

Izvēlamies sausu vietu uz kāda paaugstinājuma, kas tiek pietiekoši labi apgaismota. Atkarībā no siltumnīcas veida ir jānosaka tās orientācija - austrumi/rietumi (ziemas siltumnīca) vai ziemeļi/dienvidi (pavasara un vasaras siltumnīcas). Tagad var uzsākt nākamo darba posmu, proti, siltumnīcas izbūvi. Neatkarīgi no projekta un topošās celtnes vizuālā izskata, jāsāk ar teritorijas sagatavošanu. Virsmai jābūt līdzenai, bez akmeņiem un koku saknēm, bet siltumnīcai, ko plānots izmantot cauru gadu, ir papildus jāpadziļina grunts slānis.

Pēc tam var ierīkot karkasu. Vislabāk izvēlēties vieglās, pārnēsājamās konstrukcijas, jo tad vienmēr būs iespējams siltumnīcu pārvietot, ja, piemēram, augsne kļūst nabadzīga vai notiek kas neparedzēts. Ja siltumnīcas izvietojumu turpmāk neplānojat mainīt, tad labs risinājums būs fundaments, uz kā vēlāk ierīkot karkasu. Tas celtnei nodrošinās papildu cietību un izturību, paralēli arī novēršot pārmērīgā augsnes mitruma problēmu pavasaros un rudeņos. 

Atkarībā no izvēlētā seguma, karkasa ierīkošanas laiks var atšķirties. Stikla segumiem nepieciešami sarežģītāki sagatavošanas darbi un ievērojami cietāks karkass. Iespējams, nāksies likt jau uzreiz iestiklotus rāmjus. Ja esat izšķīries par labu stiklam, labāk ir izmantot divas ar caurspīdīgu līmi salīmētas plānas loksnes, nekā ierīkot vienu biezu stikla kārtu. Tas veicinās būves triecienizturīguma un siltumizolācijas īpašības. Biezāks stikls nekādā gadījumā negarantē ilgāku ekspluatāciju.

Pārliecinieties, ka Jūsu siltumnīcas metāla detaļas ir cinkotas - tādējādi tās tiks pasargātas no korozijas. Darbu gaitā ik pa laikam ieskatāties projektā, lai savlaicīgi pamanītu kļūdu vai neprecizitāti. Atcerieties, ka Jūsu interesēs ir panākt, lai siltumnīca kalpotu ilgāk un efektīvāk, nodrošinot augstu augu ražīgumu.

CIK DAUDZ SILTUMA NEPIECIEŠAMS?

Nepietiek vien nospriest, ka dārzā vajadzētu ierīkot siltumnīcu, ir jāpārdomā, kur tieši tā ir jāizvieto, lai iegūtu vislabāko rezultātu un bagātīgāko ražu. Izvietojums lielā mērā ir atkarīgs no platības, ko ziedosiet siltumnīcas izbūvei, un projektējamās būves izmēriem. Ir labi, ja šīs lietas nesagādā problēmas vai arī tās ir viegli atrisināmas.

Tagad izvēlēsimies konkrētu vietu dārzā. Vēlams, lai blakus siltumnīcai neatrodas augļu un ogu stādi vai kādas celtnes, kas varētu būvi aizēnot. Ja esat izvēlējies tādu siltumnīcas veidu, kas tiek piebūvēta pie ēkas, tad labāk to izvietot ēkas dienvidu pusē. Jebkāda veida aizsardzības pasākumi no ziemeļu vēja ļaus Jums samazināt enerģijas patēriņu siltumnīcas apsildīšanai un veicināt ražīgumu. 

Iespējams, liekas pārsteidzoši, taču gada laiks, kurā Jūs esat iecerējis izmantot siltumnīcu, arī ietekmē tās optimālo izvietojumu. Siltumnīcai, ko izmantos cauru gadu, nepieciešams piemeklēt vietu, kur varēs padziļināt grunts slāni, kas ir vajadzīgs siltumnīcas ierīkošanai vietējam klimatam un augsnei piemērotajā dziļumā. Tas arī ļaus pasargāt būvi no ziemeļvējiem.

Ja siltumnīcu plānojat izmantot pavasarī un vasarā, tad ēku labāk izvietot no ziemeļiem uz dienvidiem, atšķirībā no „ziemas" siltumnīcas, ko ierīko no rietumiem uz austrumiem. Tas ļaus efektīvāk izmantot saules apsildes resursus, ietaupot izdevumus papildus ēkas apkurināšanai.

Ja apvidum, kurā esat iecerējis būvēt siltumnīcu, raksturīgi spēcīgie vēji, parūpējieties arī par to, lai celtne tiktu no tiem pasargāta. Iespējams, šādā situācijā lietderīgāk būs iekārtot siltumnīcu, ko piebūvē pie ēkas. Tas ļauj arī ar mazākām izmaksām ievilkt komunikācijas un ierīkot ieeju siltumnīcā tieši no mājas. Tas ir īpaši svarīgi, jo komunikāciju izvietojums ir ārkārtīgi būtisks šāda veida celtnēs, īpaši tad, ja siltumnīcu plānots izmantot cauru gadu.

Tāpat vērā jāņem pavasara palu un ziemas salnu iespējamība. Visaukstāk, kā arī vislielākās iespējas gruntij tikt appludinātai pavasara sniega kušanas periodā vai vasaras lietavu laikā ir ielejās. Tāpēc siltumnīcu labāk ierīkot uz paaugstinājuma, maksimāli sausā vietā.

Protams, ideāli būtu ievērot visus minētos faktorus, pievēršot uzmanību arī estētikas apsvērumiem, proti, kā šajā vietā izskatīsies siltumnīca. Taču ja šādas iespējas nav, jāatceras galvenais - augsts ražīgums siltumnīcās ir tieši atkarīgs no saules gaismas apjoma, kas nonāk celtnē. Šis arī būtu noteicošais aspekts, izvēloties celtnes atrašanās vietu.

SAULE

Eiropas dārzkopji ievēro šādu noteikumu par nosegto siltumnīcu grunti - apgaismojuma samazinājums par 1 procentu izraisa ražas sarukumu par 1 procentu. Protams, tas zināmā mērā ir pārspīlēts, taču vispārējā proporcija noteikti pastāv - jo mazāk saules, jo zemāka raža. Siltumnīcas apgaismojuma pakāpi spēj ietekmēt dažādi faktori:

• seguma gaismas caurlaidība;
• netīrumi uz seguma virsmas;
• aizēnojošo elementu daudzums;
• konstrukcijas un grīdas virsmas materiālu gaismas atstarošanas spējas u tml.

Ieplūstošās gaismas daudzums ir atkarīgs vēl no daudziem faktoriem, un seguma materiāls ir tikai viens no tiem (plēve, stikls vai polikarbonāts). Liela nozīme ir gaismas leņķim, kas ir atkarīgs ne vien no jumta seguma formas, bet arī saules augstuma atkarībā no gadalaika.

Tādējādi augstāka plēves siltumnīcas konstrukcija mazāk aizēno celtnes grīdas virsmu. Tas arī ir saprotams - plastmasa ir viegls materiāls, kura montāžai nav nepieciešama konstrukcijas stiprināšana.

Turklāt plēves siltumnīcās bieži vien nav nepieciešama aizklāšanas sistēma, kas celtni pasargā no pārmērīgās saules ietekmes, pateicoties augstai gaismas kliedēšanas pakāpei. Polietilēns caurlaiž ultravioletu daļēji (UV-A spektrs). Šī ir šāda seguma galvenā priekšrocība, ja tiek audzēti podaugi un ziedi. Fakts, ka polietilēns caurlaiž gaismu ar apputeksnētājam optimālo viļņa garumu, kamenēm palīdz vienkāršāk orientēties telpā. Kukaiņiem redzamais spektrs attiecībā pret cilvēka aci ir nobīdīts uz ultravioleta pusi. Biškopjiem jāatceras, ka stikls gluži otrādi aiztur sprostu normālai funkcionēšanai nepieciešamos UV-starus.

Taču cilvēki bija prātīgi un nolēma pašu spēkiem (bez saules palīdzības) regulēt augu augšanas aktivitāti. Holandē, piemēram, tiek plaši izmantotas pārvietojamās lampas: apgaismojuma sistēmu lampas sliedēs virzās uz priekšu un atpakaļ 2-4 metru (tuvā gaisma) līdz 25 (tālā gaisma) metru attālumā viena no otras. Japānā savukārt ir izstrādāts nepārtrauktā cikla augu fabrikas projekts, kur augus audzē uz galdiem un sastatņu plauktos, kas ir izvietoti viens virs otra, turklāt izmantota tiek tikai mākslīgā gaisma - saules stari telpā nemaz nenonāk. Atšķirībā no Nīderlandes, kur šāda veida fabrikas ir retums, Japānā funkcionē jau 35 privātie augkopības uzņēmumi, kas specializējas uz sakņu kultūru un dēstu audzēšanas. Audzēšanas process tiek pilnībā kontrolēts - augu augšanas un attīstības procesus var regulēt atkarībā no nospraustiem mērķiem. 

Jāpiebilst, ka siltumnīcas atšķiras gan ekspluatācijas perioda ziņā (vasaras un pavasara siltumnīcas, un tādas, ko izmanto cauru gadu), gan vizuāli. Siltumnīcas konstrukcija ir atkarīga ne tikai no patērētāja iespējām un fantāzijas, bet arī augu sugām, ko iecerēts siltumnīcā audzēt. Dažas siltumnīcas ir optimāli pielāgotas konkrētu augu sugu dzīvei, citām savukārt ir plašāks izmantošanas diapazons.

Ja pagaidām neesat izlēmis, kādas augu sugas un veidus stādīsiet, vai vienkārši esat iesācējs dārzkopībā, tad labāk būtu izvēlēties tradicionālo siltumnīcu veidus.

Šajā grupā ietilpst, piemēram, piebūvētā siltumnīca, ko būvē tieši blakus galvenajai ēkai. Šādām celtnēm piemīt acīmredzamas priekšrocības komunikāciju ievilkšanas un energoietilpības ziņā - siltums tiek uzturēts arī pateicoties ēkas nesošai sienai.

Par tradicionālām siltumnīcām uzskatāmas arī siltumnīcas ar vienādmalu divslīpju jumtu un siltumnīcas ar trīs ceturtdaļu slīpumu. Divslīpju jumts ļauj lietderīgi izmantot visu derīgo platību, savukārt siltumnīcu ar trīs ceturtdaļu slīpumu īsāka daļa piekļaujas ēkas sienai, līdzīgi piebūvētajai siltumnīcai. Atšķirībā no šīm siltumnīcām, vieglās Holandes siltumnīcas ierīkošanai ne vien nav nepieciešama liela, brīva platība, bet tai arī ir slīpās sieniņas, kas ļauj celtnē nonākt iespējami daudz saules gaismai.

Tradicionālās siltumnīcas parasti ierīko uz koka vai alumīnija karkasa, un visām, izņemot Holandes, var būt slēgtas sieniņas.  

Speciālās siltumnīcas tiek izvēlētas, ņemot vērā augu specifiku, ko plānots siltumnīcā audzēt. Piemēram, mini siltumnīca ir piemērota ļoti zemu augu vai dēstu audzēšanai, ko vēlāk plānots iestādīt vaļējā gruntī. Šādās siltumnīcās ļoti svarīgi ir paredzēt iespēju aizēnot augus pusdienu laikā, lai temperatūra būvē nepārsniegtu maksimāli pieļaujamo.

Diezgan populāras ir arī kupolveida, daudzstūru un Alpu siltumnīcas. Augstās kupolveida siltumnīcas bieži izmanto kā oranžērijas, bet daudzstūru celtnes bieži tiek papildināti ar sastatnēm, jo gaisma optimāli krīt no jebkuras puses. Alpu siltumnīcās, kā izriet no nosaukuma, audzē augstkalnu augus, kuriem ir augstas prasības pret gaismu un vēsumu. Ja dārzkopja galvenais kritērijs ir aizsardzība no vēja un sliktā laika, tad viņam piemērtotāka būs tuneļa siltumnīca. Tai nav nepieciešamas papildus komunikācijas un lieli finanšu ieguldījumu, bet ražīgums ir ievērojami lielāks par produktivitāti vaļējā gruntī.

AR KO NOSEGT?

Vēl pavisam nesen nekāda lielā izvēle šajā ziņā nebija - siltumnīcas būvēja no koka karkasa un plēves. Plēves trūkumi, lai gan tas ir lēts un ierīkošanā elementārs materiāls, ir acīmredzami: tai raksturīgi zemi siltumizolācijas rādītāji, tā caurlaiž cietos ultravioletos starus un ātri vien nolietojas.

Stikls ir dārgāks materiāls, kuram turklāt piemīt bīstams trauslums un arī iekārtošana ir pagrūta. Tas nelaiž cauri ne vien cieto ultravioletu, bet arī labvēlīgo šo staru spektru. Tāpat kā plēvi, stiklu nāksies uzstādīt no jauna vai aizvietot pa daļām ik gadu.

Taču tehnoloģijas attīstās nepārtraukti, un šobrīd siltumnīcu segumiem izmanto pilnīgi jaunus materiālus, visbiežāk plastmasu. Caurspīdīgā plastmasa mēdz būt dažādu veidu. Piemēram, caurspīdīgs šūnu polikarbonāts, ko izstrādāja tieši šādam mērķim. Šis materiāls ir vairāk pielāgots siltuma izolēšanai, kā stikls, un iztur arī klimata svārstības.

Tajā pašā laikā polikarbonāts praktiski nelaiž cauri augiem kaitīgo ultravioleto starojumu. Augsts ir tikai derīgo staru caurlaidības līmenis. Savukārt augsti triecienizturīguma un ugunsdrošības rādītāji tā izmantošanu padara vēl ērtāku. Temperatūras, ko šis materiāls spēj izturēt, ir plašā diapazonā, tādēļ materiālu var izmantot visu gadu izmantojamo siltumnīcu būvei jebkurā klimata joslā. Līdz ar šūnu polikarbonātu izmanto PVC caurspīdīgo šīferi vai caurspīdīgo polikarbonāta šīferi. Visiem šiem veidiem ir līdzīgi fizikālie raksturojumi, atšķirības izpaužas siltumnīcu veidos, kuru izbūvei tie ir labāk piemēroti.  

Taču neatstāsim novārtā arī plēvi. Pēdējā laikā ir izstrādāti vairāki jaunie, uzlabotie šī materiāla paveidi. Dažos gadījumos, piemēram, plēves gaisa šķirkārtas sastāvā ietilpst vielas, kas spēj pastiprināt labvēlīgā ultravioleta iedarbību, veicinot augļu nogatavošanās ātrumu un paaugstinot ražīgumu. Šādas plēves sastāv no trīs kārtām, kas gan paildzina to kalpošanas laiku, gan uzlabo tās siltumizolācijas īpašības.

Karkasu materiālu klāsts tik strauji, kā segumi, neattīstījās. Tās joprojām mēdz izgatavot no koksnes, kas tiek impregnēta ar īpašu līdzekli pret trūdēšanu, alumīnija vai cinkotās dzelzs. 

VISPIRMS BIJA STIKLS  

Pirmās siltumnīcām līdzīgās stikla celtnes augiem tika izbūvētas Francijas dienvidos XVI gadsimta sākumā. Sākotnēji siltumnīcas veidoja no stikla, jo tas bija vienīgais tajā laikā pieejamais materiāls, kas netraucēja gaismas nonākšanu celtnē no visām pusēm.

1915.gadā tika ieviests jauna lokšņu stikla iegūšanas tehnoloģija - gludināšana brīvajā virsmā ar veltnīti (Fuko mehānisms). Stikls tiek apstrādāts ar atvēsinātu tērauda veltnīti, kas arī pagriež stikla lenti horizontāli. Stikls šajā gadījumā pateicoties pakāpeniskai atvēsināšanai tiek pakļauts ievērojami mazākai temperatūras slodzei. 1959.gadā tiek atklāts jauns stikla iegūšanas veids, ko piedāvājis Pilkingtons -  float-stikla ražošana (angļu val. „float" - „peldēt"). Šī metode ļauj iegūt izcilās kvalitātes stiklu (to mēdz dēvēt arī par spoguļgludu, pulētu stiklu). Šodien float-stikla ražošana nodrošina līdz 90% arhitektūras lokšņu stikla visā pasaulē. Alternatīva oranžēriju stiklam nav bijusi divsimt gadu.

Arī mūsdienās daudzi dārzkopji paliek uzticīgi stiklam - tam piemīt vairākas priekšrocības:

• augsts caurspīdīgums, kas laika gaitā nemainās; ķīmiskā inerce;
• liels izturīgums pret abrazīvo nodilumu, kas ļauj saglabāt nevainojamu ārējo izskatu neierobežoti ilgu laiku.

Par stikla siltumnīcu būtiskāko trūkumu uzskata to trauslumu, palielu svaru un augsta siltumvadītspēja. Dažkārt tas var kaitēt augiem: vasarā stikls ir pārmērīgās saules radiācijas avots. Piemēram, 10 kvadrātmetri stikla izvada apmēram 6000 W liekā siltuma.  

ŠŪNU POLIKARBONĀTS

Kopš pagājušā gadsimta vidus strauji attīstījās ķīmiskā sintēze. Tika izstrādāti dažādi polimēru materiāli ar ieprogrammējamām īpašībām: šūnu polikarbonāts, profilētais „Ondex" PVC, gaismizturīgs polietilēns u tml. Mūsdienu ražošanas iespējas ļauj sintezēt segumus ar uzdotām īpašībām. Ir iespējams variēt segumu gaismas caurlaidību, staru kliedēšanas pakāpi, ietvert materiālā UV-barjeru, vai, gluži otrādi, mazināt plastmasas garo viļņu starojuma caurlaidības spējas.

Ļoti populāri ir materiāli ar virsmu, kas ir īpašā veidā apstrādāta pret kondensātu. Polietilēna plēves Di ff LJ un LJ, piemēram, ir izturīgas pret sēra ietekmi (1000 ppm). Dažreiz iespējams kombinēt trīs vai četras nepieciešamas īpašības, piemēram, marku LJ AB, INC AB, Di ff LJ, Di ff LJ AB plēvēs.

Runājot par izturīgumu, salīdzinājumam pievērsīsimies šūnu polikarbonāta īpašībām. Tas ir ļoti mūsdienīgs materiāls. 6 mm biezā paneļa triecienizturīgums ir vienāds ar 2,1 J. Tas nozīmē, ka panelis spēs izturēt 2 cm diametra krusas grauda triecienu, kas lidos ar ātrumu 114 km/h (vēja ātrums vētru gadījumā). Siltumnīcās visbiežāk izmanto 8 vai 10 mm PC. Materiāla plastiskums un izturīgums ļauj ar ekstrūzijas metodi iegūt loksnes ar īpaši plānām sienām (0,3-0,7 mm) un ļoti nelielu svaru, nezaudējot savas triecienizturīguma īpašības. Tātad paneļi šādos gadījumos ir 100% droši, kas izslēdz iespējamās avārijas situācijas ziemā un materiāla zudumus montāžas un ekspluatācijas gaitā. Visu iepriekšminēto var sacīt arī par gaismizturīgu polietilēnu.

Polikarbonāta siltumnīcas ir piemērotas izmantošanai jebkurā gada laikā. Vispieprasītākās ir siltumnīcas ar sfērisko jumtu, divām durtiņām un dažiem lodziņiem vēdināšanai.

PLĒVE          

Tas ir visekonomiskākais materiāls. Galvenais, kam jāpievērš uzmanība, izvēloties plēvi siltumnīcai, ir blīvums mikronos (mkm). Jo to skaits ir mazāks, jo plānāka ir plēve, un, respektīvi, jo mazāka ir tās vērtība. Taču dažreiz tirgotāji mēdz mānīties, plāno plēvīti mēģinot pārdot par izturīgāka izstrādājuma cenu. Bieži satopami gadījumi, kad 120 mkm „biezumu" tirgo par 150 mkm „biezuma" cenu. Pēc taustes krāpšanos nav iespējams noteikt - blīvumu var noteikt tikai ar speciālo ierīci - mikrometru. Taču ir viena pārbaudīta metode. Izstrādājuma svars ir jāsalīdzina ar platību. 80 mkm blīvās plēves garummetram būtu jāsver 210 gramus, 100 mkm blīvās - 260 gramus, 120 mkm blīvās -320 g, 150 mkm - 400 g, 200 mkm - 530 g (aprēķini veikti izstrādājuma standarta platumam, proti, pusotram metram). Parēķināsim. Ja Jūs iegādājaties 10 garummetrus plēves, kas it kā ir 150 mkm blīva, tad pirkuma masai jābūt vienādai ar 4 kg (10x400=4000g). Ir vērts palūgt pārdevēju nosvērt preci.

Daudzus dārzkopjus mulsina dilemma: kādu plēvi labāk iegādāties - armēto vai polietilēna? Salīdzināsim!

• armēta plēve (blīvāka) tiek ražota tikai 2 m platumā, taču pēc pasūtījuma to ir iespējams salīmēt līdz 6 m platumam;
• polietilēna plēve nekalpos vairāk par diviem gadiem, jo ātri nolietosies ultravioletā starojuma ietekmē;
• ekonomisko apsvērumu dēļ labāk būtu iegādāties parasto plēvi, jo tas noteikti būs lētāk (armēta plēve ir dārgāka, bet tās kalpošanas laiks ir līdzīgs parastajai).

Plēves galvenais trūkums ir fakts, ka tā viegli plīst - tai piemīt zems nodilumizturīgums. Daži padomi, kā paildzināt plēves mūžu:

• polietilēna plēve visbiežāk plīst vietās, kur nonāk saskarsmē ar metālu, tādēļ metāla konstrukcijas būtu jāaptin ar neausto materiālu;
• polietilēna plēve vēja brāzmu ietekmē plīst vietās, kur tā ir piestiprināta pie nekustīgajiem elementiem. Lai to novērstu, ieteicams izmantot īpašus tīklus, kas neļaus palielināties brīvās plēves daļas svārstību amplitūdai.

Lai plēve kalpotu ilgāk, tās ieklāšanas gaitā jāievēro daži noteikumi:

• nav ieteicams ierīkot plēves segumu aukstajā gada laikā vai vējainā laikā. Šajā gadījumā vajadzēs vairāk cilvēku un kāpņu;
• segumam jābūt labi nostieptam. Ir izstrādātas oriģinālas sistēmas vienkārša vai divkārša seguma ieklāšanai;
• lai izvairītos no kondensāta starp plēves kārtām, gaiss iepūšanai starp kārtām jāņem ārpus siltumnīcas;
• gaismizturīgai plēvei ir īpašs segums, kas novērš kondensāta veidošanos.

Siltumnīcas izbūves process ir viens no svarīgākajiem faktoriem plēves ilgmūžības nodrošināšanā. Pirmais solis ir karkasa ierīkošana. Tas var būt izgatavots no koka, metāla vai polimēru materiāla. Plēve ātrāk nodilst saskares vietās ar karkasa balsta elementiem, kur vienmēr ir augsta temperatūra. Jo tumšāka ir karkasa krāsa, jo tas vairāk uzsilst - saulainā dienā termometra stabiņš var sasniegt 70 (!) grādu atzīmi. Viens no veidiem, kā mazināt karkasa temperatūru, ir nokrāsot to baltu (arī aptīt ar audumu). Gaišās krāsās karkasu nosedzošās plēves temperatūra ir gandrīz divas reizes zemāka, kā tumšās. Piemēram, plēve ap cinkotā metāla karkasu var uzsilst līdz 59 grādiem, sarūsējušā metāla - līdz 62 grādiem, bet plēve, kas apsedz ar balto krāsu nokrāsotu karkasu, nekad neuzsils vairāk kā līdz 36 grādiem. Siltumnīcā ar baltu karkasu arī apgaismotības pakāpe ir par 5-10 procentiem lielāka, kas arī spēlē svarīgo lomu ražīguma veicināšanā.

Rūpīgi jāseko, lai visas karkasa virsmas būtu līdzenas. Šādā gadījumā plēve nedeformēsies un nenodils.

No jauna ierīkojamo siltumnīcu labāk uzstādīt tā, lai saule un vējš ietekmētu galvenokārt tikai tās priekšdaļu. Attālumam starp karkasa elementiem 120 mikronu biezās plēves segumam jābūt ap 1-1,2 m.

Optimālā temperatūra plēves ieklāšanai- 5-15 grādi virs nulles. Plēvei jābūt labi nostieptai, bez ielieces, tad to nepurinās vējš, bet „bedrītēs" nekrāsies lietus lāses. Gan vērojiet, lai plēve nebūtu arī pārlieku stingra. Plēve pārdošanā nonāk „piedurknes" formā vai kā veselā vērtne. „Piedurknes" plēvi ieteicams ierīkot tā, lai tās ieliekuma vieta nosegtu siltumnīcas „kori". Tad šī vieta ir jānostiprina.

GRUNTS

Nu īstā vieta ir izvēlēta, segums iegādāts, arī karkass ir gatavs. Taču pirms augu stādīšanas jāsagatavo augsne. Iespējams, ka to nāksies mēslot papildus atkarībā no tā, kādus augus vēlaties audzēt. Uzgaidiet, līdz augsne būs pietiekoši silta un pārbaudiet, vai visas komunikācijas ir pienācīgi ievilktas un vai tās pareizi funkcionē.

Siltumnīcās izmanto vairākas augu audzēšanas metodes: grunts kultūra, salmu saiņu kultūra, irigācijas un mazapjomu kultūra, ūdens, ūdens-gaisa un hidroponikas kultūras.

Izplatītākā ir grunts kultūra - augus audzē dabīgajā vai mākslīgajā gruntī. Būvējot lielus industriālos kompleksus, augsnes auglīgā kārta tiek noņemta, bet jau gatavās būvēs virs drenējošās 20 cm biezās smilšu kārtas tiek uzbērta 30 cm biezs īpaši sagatavotās auglīgās grunts slānis. Atkarībā no sastāva izšķir organiskās, organiski minerālās un minerālās gruntis.

Visbiežāk siltumnīcās, kur audzē tradicionālos gurķus, izmanto kūdras (50-60%) un vieglās smilšainās augsnes (20-25%) sajaukumu ar kūtsmēslu kompostu (20 - 25% īpatsvars). Minerālās gruntis no vieglo dabīgo augšņu humusa slāņa ar nelielu organiskā materiāla piejaukumu tiek izmantotas dienvidu apgabalos.  

Pirms dārzeņu iestādīšanas siltumnīcā grunts tiek mēslota ar minerālmēsliem. Pārējo mēslojumu ievada pēc nepieciešamības kopā ar laistīšanas ūdeni, izmantojot lietus ūdens vai pilienveida apūdeņošanas sistēmas. 

Audzējot augus gruntī un uz salmu saiņiem ar lielu substrāta daudzumu (100-200 l) uz augu ir vienkāršākais un drošākais tehnoloģiskais paņēmiens. Lielākus apjomus var uzreiz papildināt ar minerālmēsliem, tādējādi vienkāršojot minerālās barības kontroli. Taču šī priekšrocība var viegli pārvērsties par trūkumu, it īpaši mainoties augu veidam  - piemēram, gurķu vietā iestādot tomātus. Pārmērīgo slāpekļa mēslojumu ietekmē tomāti „uzbarojas" un mazina produktivitāti. Liels apjoms tādējādi var izraisīt lielus zaudējumus.  

Visvairāk iecienīta un daudzās valstīs plaši izmantota bija augu audzēšanas metode uz inertajiem minerālajiem substrātiem (šķelda, smiltis, keramzīts u.c.) ar periodisku piebarošanu ar pārpludināšanas metodi (irigācijas hidroponikas kultūra). Augi tiek audzēti hermētiskajās silēs, sastatnēs vai paliktņos, bet barības vielu šķīdums ar speciālo sūkni tiek piegādāts sastatņu grupai un tad atkal izvadīts uztveršanas tvertnē. Substrāta kopējie apjomi ir apmēram līdzīgi grunts kultūrā izmantojamiem. Sastatņu un paliktņu hermetizācijas problēma, nepieciešamība pēc speciālām ietilpīgām tvertnēm (40 - 50 m3 uz 1000 m2 plašo siltumnīcu) un substrāta dezinficēšanas traucēja šīs metodes plašāku ieviešanu.

Daudz biežāk izmanto mazapjomu hidroponikas kultūru. Tās būtība ir tāda, ka augi tiek audzēti nelielā daudzumā (5-15 l) minerālvates, augstās purva kūdras vai presēto kūdras plātņu, un periodiski ikviens augs tiek apgādāts ar barības vielām ar pilienlaistīšanas sistēmas palīdzību.

STARP CITU

Vasarā, kad siltumnīcu telpas ir gandrīz atbrīvotas, var uzsākt to remontu un sagatavoties ziemas un pavasara sezonai. Sākumā tās atbrīvo no augiem, izņemot ziedošos, novāc zemi no sastatnēm un nepieciešamības gadījumā remontē. Paralēli apseko un sakārto apkures sistēmas.

Ja siltumnīca ir malkas apkure, tad apseko un iztīra dūmvada caurules, krāsnis un nepieciešamības gadījumā remontē arī tās. Ja ir ūdens apkure, tad ir jāizmazgā visa sistēma, jāpārbauda atloki, ventiļi, ierīces un jānovērš noplūdes tajās.

Pēc remontdarbu pabeigšanas siltumnīcu dezinficē, apdūmojot to ar sēru vai naftalīnu: visi siltumnīcas logi un durvis tiek rūpīgi aizvērti, telpā tiek ienesta ogļu krāsniņa ar degošām oglēm, uz kura uzber sēru (50 g uz m3) vai naftalīnu. 

Ja nav iespējams atjaunot augsnes kārtu vai to iztvaicēt, jāveic dezinficēšana ar 1% kālija permanganāta šķīdumu vai 3% nitrafēna šķīdumu. Dezinficēšana jāveic 15-20 dienas pirms augu stādīšanas.

Tādējādi siltumnīca tiek pilnībā sagatavota turpmākai ekspluatēšanai. Jāatceras, ka stacionārās siltumnīcas dārzā ne vienmēr attaisno cerības. Daudzkārtēja vienas kultūras audzēšana vienā vietā izraisa augsnes nabadzību, veicina augu slimību attīstīšanos. Kultūru mainīšana var novērst ražas kritumu kaitēkļu un slimību ietekmē.