Speciālistu aprēķini liecina, ka aptuveni puse visu siltuma zudumu attiecināmi uz siltuma noplūdi caur ēku sienām. Viena no metodēm, kā izvairīties no liekiem izdevumiem uz apkurināšanu, ir ārējās siltināšanas sistēmas iekārtošana. Viena no izplatītākajām ārējās siltināšanas sistēmām ir „slapjās fasādes" sistēma. Tā ir ārkārtīgi populāra Eiropas valstīs un var tikt izmantota jebkāda veida celtnēs: privātajā apbūve, daudzstāvu objektos, kā arī renovētajās ēkās. Slapjā fasāde, kas savu nosaukumu aizguvusi no apmetuma, kas fasādes montāžas gaitā tiek atšķīdināts ar ūdeni, ir konstrukcija no trīs kārtām:

• Siltumizolācijas kārta - plāksnes, kas izgatavotas no materiāla ar zemu siltumvadītspējas koeficientu;
• Armēšanas (bāzes) kārta - no īpaša apmešanas un līmēšanas līdzekļa, kas tiek armēts ar sārmu izturīgu tīklu;
• Dekoratīvā aizsargkārta - dekoratīvs apmetums, kas var tikt nokrāsots ar speciālām krāsām.

Att.1. Slapjās fasādes shēma

1. Pamats - ēkas siena
2. Dībelis
3. Siltumizolācijas plāksne
4. Polimēru līme
5. Armēšanas tīkls
6. Polimēru grunts
7. Apmetums
8. Perforētais profils

Visām kārtām jābūt ne vien izciliem ūdens absorbēšanas, tvaikcaurlaidības, salizturības un termiskās izplešanās rādītājiem, bet tām arī jābūt pieskaņotām viena otrai. Obligāts nosacījums - katrai nākamajai kārtai jāpiemīt labākai tvaikcaurlaidībai salīdzinājumā ar iepriekšējo.
Siltināšanas sistēmai jābūt nodrošinātai ar valsts apstiprināto tehnisko dokumentu. Arī visiem materiāliem un komponentiem jābūt izsniegtiem akreditēto centru atbilstības sertifikātiem. Profesionāļi iesaka izvairīties no lēto, neapgūto materiālu izmantošanas - tie var ievērojami samazināt kalpošanas laiku un pazemināt slapjās fasādes kvalitātes līmeni. Piemēram, ja sistēmā vienlaikus tiek izmantots dārgs minerālvates siltinātājs, kam raksturīga laba tvaikcaurlaidība, un lēts dekoratīvs polimēru apmetums ar zemu tvaikcaurlaidības pakāpi, tad ir liels risks, ka beidzamā kārta agri vai vēlu sāks atslāņoties.  

Slapjās fasādes daudzkārtu sistēma tiek piestiprināta pie pamatmateriāla - tas var būt dzelzsbetons, ķieģeļu vai akmens mūrējums, putu betons, metāls, koksne, SPU paneļi ar finiera plāksnēm. Var izmantot arī putu betona blokus, taču jāievēro vairāki noteikumi. Vispirms tie ir ļoti rūpīgi jāizvēlas (svarīgs ir to blīvums un biezums), kā arī jāpiemeklē atbilstošs siltinātājs, stiprināšanas elementi un materiāls armēšanas un dekoratīvajai aizsargkārtai, pretējā gadījumā uz siltinātāja un apmetuma kārtas robežas var veidoties kondensāts. Tā ir tikai viena no iespējamām problēmām, ar kurām nāksies sastapties kļūdu gadījumā.

Slapjās fasādes sistēmas kārtas

1. Siltumizolācijas kārta

Slapjo fasāžu siltināšanai galvenokārt izmanto minerālvates vai putupolistirola plāksnes. Minerālvates plākšņu priekšrocība ir to siltumizolācijas īpašības (minerālvate ir nedegošs materiāls). Par trūkumiem savukārt uzskatāmas augstas izmaksas. Eksperti iesaka iegādāties minerālvates plāksnes, kas ir izgatavotas no bazalta šķiedras vai diabaza. Stiklšķiedras plāksnēm raksturīgi vāji rādītāji stiepes stiprības un sārmizturības ziņā (stiepes stiprība ir konstrukcijas spēja pretoties vēja slodzei. Savukārt sārmu izturība ir svarīga, jo neizbēgamas ir sārmu reakcijas minerālajos apmešanas un līmēšanas līdzekļos, ko izmanto armēšanas kārtā. Ja siltinātājam ir vājš sārmu izturības līmenis, tas ātri vien nolietosies).

Minerālvates siltinātāju blīvumam jābūt 130-180 kg/m³ robežās, pretējā gadījumā uzklāt apmešanas kārtu būs grūti, turklāt laika gaitā tā var atslāņoties. Siltinātāja ūdens absorbcijas rādītājs nedrīkstētu pārsniegt 1,5% no apjoma: plāksne, kas viegli uzsūc ūdeni, maina savus ģeometriskos parametrus, starp blakus plāksnēm rodas atstarpes, kas negatīvi ietekmē fasādes ārējo izskatu un samazina siltinātāja blīvumu.

Plāksnes biezums nevar svārstīties par vairāk kā 3 mm. Tas nodrošinās fasādes stabilitāti. Šī rādītāja neievērošana arī pasliktinās fasādes vizuālo izskatu, jo bāzes slānis un dekoratīvā kārta ir ļoti plānas, tādēļ nelīdzenums noteikti būs redzams.

Putupolistirola plāksnes ir vieglākas, plānākas (jo ir augsta siltumvadītspēja) un lētākas. Tiesa gan, putupolistirola plāksnes ir degošs materiāls, tādējādi viegli uzliesmo. Putupolistirolu apstrādā ar īpašo antipirēnu, kā rezultātā plāksnes kļūst pašdziestošas. Sistēmā tāpat veido pretuguns šķēlumus no minerālvates plāksnēm. Šķēlumi mēdz būt līdz 15 cm augsti, visas siltināšanas sistēmas biezumā. Tos ierīko starp stāviem, kā arī ap logu un durvju ailām (dažkārt veido papildu horizontālos un vertikālos šķēlumus). Krievijā šādas fasādes izmantos ļauts tikai tad, ja sistēma izturējusi pilnu uguns pārbaudījumu klāstu. Putupolistirola plāksnēm ir augstāka stiepes stiprības pakāpe un zemāki blīvuma parametri salīdzinājumā ar minerālvates plāksnēm - no 15 līdz 25 kg/m³. Šādu plākšņu kvalitāti var noteikt arī vizuāli - granulas nedrīkst atšķirties pēc izmēriem, tām arī jābūt pienācīgi sasaistītām, savādāk plāksnēm būs augsts mitruma absorbēšanas līmenis, kas nenovēršami samazinās fasādes kalpošanas laiku. Plāksnēm jābūt precīziem ģeometriskiem izmēriem. Pieļaujamās atkāpes no taisnā leņķa ir 2 mm/m, bet garumā un platumā - 2 mm. Normu neievērošana izraisīs sarežģījumus fasādes montāžas darbos.  

2. Armēšanas kārta

Slapjās fasādes izturīgumu nodrošina armēšanas slānis, kas tāpat atbild par dekoratīvās kārtas adhēziju ar siltinātāja virsmu. Pamatu fasādes dekoratīvam segumam veido apmetums un speciālais tīkls. Gan bāzes kārtas, gan visas sistēmas kalpošanas ilgums ir atkarīgs no armēšanas tīkla kvalitātes. Lēts, nekvalitatīvs tīkls vairāku gadu laikā var vienkārši izšķīst. Tīklam jāiztur lielas slodzes: vēja, hidrotermisko u.c., tādēļ tam jāpiemīt labai stiepes stiprībai. Dažkārt izmanto tā dēvēto bruņu tīklu - no palielinātā blīvuma stiklšķiedras (vismaz 200 g/m²). To lielākoties izmanto pirmajos stāvos, lai nodrošinātu papildu aizsardzību pret mehāniskiem bojājumiem. Dažos gadījumos to aizvieto ar parastā tīkla divām kārtām. Cokola, stūru, logu un durvju ailu, deformāciju šuvju un citu fasādes zonu armēšana tiek veikta ar īpašu sārmizturīgu un citām sistēmas detaļām pieskaņotu elementu palīdzību.

3. Dekoratīvā aizsargkārta

Dekoratīvā aizsargkārta ietekmē fasādes ārējo izskatu un pasargā siltinātāju no ārējo faktoru - nokrišņu, vēja, ultravioletā starojuma - iedarbības. Viena no obligātām prasībām, kas tiek izvirzīta šai kārtai, ir augsta tvaikcaurlaidības pakāpe. Ja mitrums nespēs netraucēti iztvaikot no siltinātāja, tad, kā jau minēts iepriekš, dekoratīvā aizsargkārta var atslāņoties.  

Dekoratīvo aizsargkārtu veido vai nu dekoratīvais apmetums, vai arī ar fasādes krāsām nokrāsotais apmetums.

Smalkāk izpētīsim fasādes apmetumu veidus. Minerālajos apmetumos par galveno saistvielu izmanto balto cementu vai kaļķi. Šādiem apmetumiem raksturīga laba tvaikcaurlaidība un hidrofobās īpašības. Tie nepievelk putekļus, ir izturīgi, neplaisā. Parasti ekspluatācijas gaitā minerālie apmetumi ir jākrāso.
Polimēru apmetumos saistviela ir akrils vai tā kopolimēri. Tie ir īpaši izturīgi, plastiski, neizbalē, ir mitrum- un salizturīgi. Tiesa, salizturīguma ziņā tiem ir vājāki raksturojumi, kā minerālajiem apmetumiem, taču pareizi veicot sistēmas aprēķinus, šo trūkumu iespējams kompensēt. Bieži vien patērētāja īpašumā tie nonāk jau gatavi izmantošanai, tātad nokrāsoti.  

Izmanto arī graudaino un silikāta apmetumu. Graudaino apmetumu veido akrila saistviela un slīpēts krāsains dabīgs akmens. Tam ir izcilas dekoratīvās īpašības, tas ir mitrumizturīgs, taču tam arī piemīt sliktas tvaikcaurlaidības spējas. Šādu apmetumu izmanto tikai kopā ar putupolistirola plāksnēm. Silikāta apmetuma saistviela ir šķidrs kālija stikls. Šādam apmetumam piemīt augsta tvaikcaurlaidība un ne mazāk augsta cena.  

Izvēloties apmetumu, jāpievērš uzmanība tā faktūrai, proti, graudam un raksta veidam, jo tas noteiks dekoratīvās kārtas grumbuļainumu vai gludumu. Krāsu ziņā patērētāja izvēli nekas neierobežo - piedāvājumā ir vairāki tūkstoši apmetuma krāsu.

Slapjās fasādes montāža

Atkarībā no siltinātāja piestiprināšanas pamata materiālam izšķir divus slapjās fasādes veidus - ar cieto un kustīgo stiprinājumu.
Ar cieto stiprināšanu saprot siltinātāja stabilo fiksāciju ar līmes un dībeļu palīdzību (var iztikt tikai ar līmi, taču tad ēka nedrīkst būt augsta, bet sienu virsmai jābūt ideāli gludai). Cietā stiprinājuma priekšrocība ir tas, ka apmešanas kārtas var būt ļoti plānas - 5-8 mm
Kustīgā stiprinājuma gadījumā līme netiek izmantota - siltināšanas plāksnes pie sienas tiek piestiprinātas ar kustīgo šarnīru palīdzību. Tas ļauj sistēmai brīvi pārvietoties gar sienu, kas kompensē nosēšanās un citas slodzes. Apmešanas slāņu biezums šajā gadījumā pārsniedz 30 mm
Montējot, siltinātāja plāksnes parasti izvieto šahveidā - ja augšējās un apakšējās rindas vertikālās šuves sakrīt, tad beidzamā kārta var saplaisāt. Vairumā gadījumu plāksnes vispirms pielīmē, bet tad nostiprina ar dībeļiem. Dībeļi uzņem galveno slodzi, kas jāiztur fasādei - vēja slodzi. Tiem palīdz arī apmetuma un līmes kārta. Drošai fiksācijai ar dībeļiem vien neiztikt - „mīkstā" fasāde nenovēršami izšķobīsies vēja ietekmē. Turklāt līme kalpo arī nesošo sienu izlīdzināšanai, kas reti kad ir pietiekoši gludas. Ar līmi jānoklāj vismaz 40% plāksnes virsmas, precīzu daudzumu aprēķina, ņemot vērā plāksnes slīpumu. Līmes maisījumu veido minerālā bāze un polimēru piemaisījumi. Šis līdzeklis masai nodrošina labāku tvaikcaurlaidību un adhēziju. Visbiežāk šāds maisījums nav dārgs.

Kad līme izkalst, tiek ievietoti dībeļi. Biežāk izmanto dībeļus ar liela diametra galviņām. Tos iedala divās grupās- iesitamie ar naglas veida distances elementu un ieskrūvējamie ar skrūves distances elementu. Tos galvenokārt izvēlas atkarībā no pamatmateriāla: blīvai pamatnei (pilnķieģelis, dzelzsbetons) izvēlas iesitamos dībeļus, bet porainai (dobjais ķieģelis, putu betons) - ieskrūvējamos. Dībeļi caurvij visus siltināšanas sistēmas materiālus, tāpēc tiem jāsaskan ar visiem sistēmas elementiem. Piemēram, dībeļa siltumvadītspējas koeficientam jābūt maksimāli tuvam nullei, lai tas nekļūtu par tā dēvēto „aukstuma tiltiņu" (būvkonstrukcijas elementu, kur tiek novērota palielināta siltuma atdeve). Dībeļa stienim jābūt pietiekami nodrošinātam pret koroziju - ārējās siltināšanas sistēmās rasas punkts tiek izvietots siltinātājā, kuram kondensāts nav bīstams, atšķirībā no tērauda elementiem. Visbeidzot, ņemot vērā palielinātās slodzes, dībelim jābūt īpaši siltumizturīgam (tiek saukti cipari no -55ºС līdz +80ºС).

Dībeļu skaits variējas katrā atsevišķā situācijā. Tas ir atkarīgs no vēja slodzes, sistēmas svara un fasādes zonas masas.

Slapjo fasāžu trūkumi un priekšrocības

Par slapjās fasādes priekšrocībām bieži uzskata to cenu, individuālā krāsu un faktūru risinājuma iespējas, vieglu montāžu. Turklāt slapjās fasādes ļauj veidot plānākas sienas, jo tām nav jāpilda siltumizolācijas funkcijas - siltuma zudumus šajā gadījumā nepieļauj siltinātājs. Vieglākas sienas savukārt nozīmē mazākas izmaksas fundamenta ierīkošanai, kas ir viens no dārgākajiem būvniecības elementiem. Vasarā slapjā fasāde mazina norobežojošo konstrukciju sasilšanu, novēršot iekštelpu pārkaršanu. Arī sienu skaņas izolējošās īpašības tiek būtiski uzlabotas.

Minētās priekšrocības tiek papildinātas ar ieguvumiem, ko sniedz siltināšanas sistēma, proti, starppaneļu šuvju hermetizācija, telpas ietaupīšana (ārējā siltināšana nemazina derīgo platību), vienmērīgu temperatūras sadali ēkā. Ēkas sienas tiek mazāk mitrinātas, neizsalst, netiek caurpūstas, konstrukcija temperatūras svārstību un aukstuma erozijas dēļ netiek noārdīta, kas paildzina tās kalpošanas laiku.

Taču neaizmirsīsim arī to, ka neraugoties uz minētām priekšrocībām, slapjās fasādes ierīkošanai raksturīgas zināmas grūtības un ierobežojumi. Montāžas darbus var veikt, ja gaisa temperatūra nav zemāka par +5º. Slapjās fasādes ierīkošana iespējama arī ziemā, norobežojot būvkonstrukcijas ar speciālo plēvi, bet telpu zem tās nepārtraukti apkurinot, līdz izkalst uzklājamie līdzekļi. Šis process gan nozīmē papildus izmaksas, arī gaisa temperatūrai jābūt ne mazākai par -15ºС, jo ja zemākā temperatūrā pēkšņi pazūd elektrība, visi paveiktie darbi būs jāpārtaisa. Akrila apmetumus no marmora drupatām vispār ieteicams uzklāt tikai, ja temperatūra ir virs nulles.  

Montējot slapjās fasādes, jāņem vērā arī citi laika apstākļi. Gaisa mitruma līmenim jābūt tādam, lai līdzekļi spētu izkalst vienmērīgi, tādēļ īpaši jāizvairās no miglām un palielinātā gaisa mitruma. Arī nokrišņu gadījumā montāžas darbus veikt nedrīkst. Tiešo saules staru ietekmē uzklājamie līdzekļi var pārkalst, rezultātā pazemināsies to kvalitāte. Tādēļ sastatnes noklāj ar plēvi vai tīklu. Plēves lieto arī fasādes pasargāšanai no nokrišņiem, kas var fasādei kaitēt sekojoši: lietus, nokļūstot uz sastatnēm, izkustina būvgružus, kas var nokļūt uz pabeigtās fasādes. Putekļi, smiltis un javu pārpalikumi atstāj pamanāmas un grūti iztīrāmās švīkas. Tādējādi, ja ir iespējamība, ka nokrišņi nokļūs uz fasādes elementiem, darbi nekavējoties jāpārtrauc.