Projektēšanas gaitā īpaša vērība jāvelta būvmateriālu izvēlei. Izraugoties būvmateriālus, jātiecas iespējami efektīvāk izmantot to īpatnības, ņemot vērā to galvenās funkcijas ēkas konstrukcijā.

Ēkas nesošā karkasa būvmateriāli

Nesošais karkass, kam jāiztur būves kopējā masa, kā arī vēja, seismisko procesu un citu faktoru ietekme, tiek veidots no smagajiem izturīgajiem materiāliem - betona, dzelzsbetona, ķieģeļiem, akmens, kā arī koka (1-2 stāvi) un metāla. Šie materiāli spēj izturēt kompresijas ietekmi. Līdz ar izturīgumu, tiem jāatbilst arī ugunsizturības prasībām. Jebkāda veida karkasa horizontālie nesošie elementi (dažādi savienojumi, stiprinājumi, spraišļi) tiek izgatavoti no materiāliem, kuriem ir raksturīga augsta lieces izturības pakāpe - dzelzsbetons, metāls un koks.

Betonu izmanto lielo sienas bloku veidā (sārņu bloki), dzelzsbetonu savukārt lieto gan saliekamo (parasti fundamentā, savienojumu izgatavošanā un logu stiprinājumos) gan monolīto, kas tiek izmantots fundamenta ieklāšanā, sienu celtniecībā, savienojumu, stiprinājumu, kāpņu un citu ēkas konstruktīvo elementu izgatavošanā.

Ķieģelis acīmredzami ir visizplatītākais materiāls mūsdienu būvniecībā. Mazstāvu dzīvojamās mājas tiek būvētas no māla un silikāta ķieģeļiem. Sienas apdarē vai dekoratīvo elementu izveidē tiek izmantotas dažādas krāsas un faktūras ķieģeļu kombinācijas. Fasādes ķieģelis ļauj veidot kvalitatīvās sienu virsmas.

Dabiskais akmens (smilšakmens, kaļķakmens, tufs) tiek izmantots, ja tas ir atrodams ēkas tuvumā. Patlaban praksē vērojama situācija, kad dabiskā akmens sienas nav īpaši populāras, tas vairāk tiek izmantots cokola un sienu ārējā un iekšējā apdarē.

Koka celtniecība ir raksturīga Krievijas mājokļu arhitektūrai. Patlaban koksnes vērtīgākā īpašība ir tās ekoloģiskās īpašības. Baļķu, apaļo baļķu, brusas, līmētās koksnes brusas izmantošana dzīvojamo māju būvē kļūst aizvien populārāka. Sienu celtniecībā tiek izmantoti apstrādāti koka stumbri. Karkasa māju būvē ekonomiskāka ir uz karkasu vairoga tehnoloģijām balstītā dēļu izmantošana. Guļbūvju mājokļu būvniecībā viens no galvenajiem uzdevumiem ir koksnes kvalitātes nodrošināšana, žāvēšanas pasākumi, ķirmju un pūšanas procesu apkarošana. Koka māju būvniecības vājākās iezīmes savukārt ir ugunsbīstamība un neizturīgums, kā arī neatbilstošs mitrumizturības līmenis. Koksnes apstrādāšana ar antipirēnu ir nepieciešama, taču tā ir efektīva tikai gadījumā, ja tiek veikta specializētā ražotnē, turklāt laika gaitā ugunsizturība aizvien mazinās.

Koka mājas parasti stāv līdz 20-25 gadiem, nama kalpošanas laiku var pagarināt, kvalitatīvi veicot būvdarbus (hidroizolācija un sienu vēdināšana) , kā arī veicot ēkas ārējo apdari ar ķieģeli.

No standarta profiliem izgatavotās apaļās vai taisnstūra formas metāla kolonnas biežāk tiek izmantotas kā karkasa sastāvdaļa, lai gan metāliskā karkasa izmantošana var būt efektīva, būvējot nedārgu un kvalitatīvu mājokli. Galvenais uzdevums ir konstrukcijas nodrošināšana pret iespējamo uguns iedarbību. Metāla konstrukcijas apstrādā ar speciālās krāsām, veic apdari ar ugunsdrošiem materiāliem vai iebūvē sienās.

Ēkas norobežojošo konstrukciju būvmateriāli

Ēku norobežojošām konstrukcijām jāatbilst siltumizolācijas un skaņas izolācijas prasībām, jābūt mitrumizturīgām, ugunsdrošām un stiprām. Tās tiek pakļautas aukstuma, siltuma un ūdens iedarbībai. Norobežojošo konstrukciju būvē izmanto vieglu betonu (šūnbetons, keramzītbetons, putubetons, gāzbetons), māla ķieģeli, kā arī vietējos materiālus (ķieģelis, akmens, koks). Par progresīviem materiāliem uzskatāmi betonu bloki, tajā skaitā dobjie, „sendviča" tipa paneļi, daudzslāņu ārsienas.
Tradicionāli par cilvēka veselībai visdraudzīgāko norobežojošo materiālu tiek uzskatīts koks. Taču tas nav vienlīdz populārs dažādās vietās, turklāt tā lietošanā ir zināmi ierobežojumi. Baļķu sienas veicina mājas kopējo plastiku un krāsu risinājumus. Mājas konstrukcija tiek veidota no blokiem - 6-8 m lielām guļbūvēm. Durvju un logu ailas ir nelielas, lai nemazinātu ārsienu nesošās spējas.

Kapitālajā namu celtniecībā daudzsološa ir vieglo betonu izmantošana. Putubetona ārsienām piemīt koksnei līdzvērtīgas siltumtehniskās un ekoloģiskās īpašības, tās arī nav pakļautas ugunsgrēka riskam. Putubetons tiek izmantots lielo bloku un plākšņu veidā vai kā monolīts pildījums. Veidnim var tikt izmantota pusķieģeli biezā ķieģeļa siena vai cementa-skaidu plātņu nenoņemams veidnis. Jāņem vērā tas, ka pagaidām vēl nav izstrādātas stabilās tehnoloģijas šī materiāla izmantošanai celtniecībā (atšķirībā no putubetona ražošanas). Putubetona sienām ir nepieciešama papildus fasādes apdare, savukārt daži tā paveidi (gāzbetons) ir pārlieku jūtīgi pret mitrumu.

Visdrošākie nami, kas arī kalpos Jums visilgāk, tiek būvētas no ķieģeļa. Šādu māju ārsienas ir ļoti izturīgas, tās var tikt apmestas, krāsotas vai arī atstātas ar ķieģeļu faktūru. Galvenā problēma ir siltināšanas procedūras.

Ēkas seguma būvmateriāli

Mazstāvu dzīvojamās mājas segumu veido jumts un jumta seguma konstrukcijas. Jumts nodrošina seguma nesošās īpašības, veicinot jumta seguma funkciju kvalitatīvāku izpildi. Jumta segums būvi aizsargā no vides faktoru - lietus, sniega, vēja un saules, - iedarbības.

Mazstāvu dzīvojamās mājās tradicionāli tiek veidoti slīpie jumti. Slīpais jumts nodrošina nokrišņu notecēšanu (vasarā) vai noslīdēšanu (ziemā), kas neapšaubāmi paildzina tā kalpošanas laiku. Lietus ūdens notekas var būt organizētas vai neorganizētas. Jebkurā gadījumā karnīzes izvirzījumam (30-50 cm) jāsargā sienas no ūdens plūsmām. Vienģimeņu namos tiek izmantoti dažādi slīpo jumtu veidi - vienslīpnes (saimniecības ēkas un palīgceltnes), divslīpju (ekonomiskais mājoklis), četrslīpju (lielākas mājas), divslīpju un četrslīpju jumti ar pusšļauptiem galiem (lielās tradicionālās ēkās), mansarda jumti un saliktie daudzslāņu jumti savrupmājās un villās.

Plakanos jumtus parasti izmanto vietās, kur nav vērojams liels nokrišņu daudzums, ja tiek panākta laba būvdarbu kvalitāte, vai arī modernistisko arhitektūras mākslas ideju izpausmei. Plakanā jumta galvenā priekšrocība ir iespēja izmantot to arī kā terasi, mazdārziņu, sporta laukumu, solāriju. Grūtības, ar kurām jāsastopas būvniecības gaitā - iekšējās ūdens notekas sistēmas izveides nepieciešamība un nedrošība Krievijas klimata apstākļos. Jumta konstrukcijas pārsvarā tiek izgatavotas no koksnes, dažreiz ierīkojot metāla spāres.

Slīpā jumta seguma konstruktīvs risinājums var ietvert spāres kopā ar savilcēm vai statņiem. Spāres var funkcionēt kā sijas, balstoties uz mājas sienām vai rīgeļiem. Spāru galu balsta vietu starpība veido jumta seguma slīpumu. Citos gadījumos spāres tiek savienotas balsta vietas apakšējā joslā, veidojot trīsstūri, kura apakšējā mala (savilce) sasaista spāru pāri.

Faktiski tiek ierīkota vienkārša ferma. Spāru solis ir 0,6-1,2 м. Spāru slīpumu nosaka projekta ideja, apkārtējās vides apstākļi būvvietā un arī jumta seguma veids, Piemēram, bituma dakstiņu segums ir pieļaujams, ja jumta slīpuma leņķis nav mazāks par 11,5°. Spāru apakšējie gali balstās uz mūrlatas, augšējie gali tiek savienoti kores kopturī. Virs spārēm ierīko latojumu no brusām ar šķērsgriezumu vai iekārto iezāģējumu klāju.

Plakanā jumta konstrukcijas risinājums daudz neatšķiras no dzelzsbetona pārseguma, saliktā vai monolītā. Segums tiek ieklāts ar siltinātāju (keramzīts, vermikulīts, perlīts), vai plātņveida siltinātāju (minerālvates plātnes), tad ar smilšu/cementa javas klājumu izveido nepieciešamo slīpumu ūdens notecēšanai no sienas notekūdeņu caurules piltuvē. Izveidojušos virsmu ieklāj ar ruļļveida materiāliem.

Jumta forma ir dzīvojamās mājas piektā fasāde, kas noslēdz vertikālos motīvus mājas konstrukcijā. Gaumīgs piektās fasādes risinājums veicina cilvēka organisko saikni ar Visumu un ir veselīgās un cilvēkiem labvēlīgās arhitektūras neatņemamā sastāvdaļa.

Jumta segums nosedz jumta konstrukcijas, tā ieklāšanā var tikt izmantoti ruļļveida materiāli (ruberoīds, pergamīns u.c.), gabalmateriāli (dakstiņi, metāla dakstiņi, bituma dakstiņi) un lokšņu materiāli (šīferis, metāla segums, azbestcements utt.). Ruļļveida jumta seguma materiāli ir vairāk piemēroti plakanajiem jumtiem un slīpo jumtu hidroizolējošām kārtām, tie var arī tikt izmantoti saimniecības ēku slīpo jumtu segumu ieklāšanā.

Klājot jumta segumu, jāierīko tvaika izolācija - jāieklāj ruļļveida seguma materiāla kārta. Tvaika izolācija nodrošinās aizsardzību pret mitruma iekļūšanu telpās. Plakanajiem jumtiem tā ir pirmā seguma kārta, kas tiek ieklāta tieši uz seguma konstrukcijām. Slīpajiem jumtiem tvaika izolācija tiek iekārtota pēc spāru apšuvuma (mansarda jumtiem) vai seguma siju apšuvuma pabeigšanas (bēniņu jumtiem). Siltumizolācija tiek veikta uzreiz pēc tvaika izolācijas. Tai vienmēr jābūt sausai, tādēļ tiek nodrošināta tās ventilēšana, ierīkojot gaisa spraugas (aptuveni 20 mm), tad ieklājot ar hidroizolāciju. Bēniņu jumtiem siltinātājs ietilpst dzīvojamo telpu seguma konstrukcijā, mansardu jumtiem tas atrodas starp spārēm jumta konstrukcijā. 

Jumta segumam jābūt absolūti hermētiskam, izturīgam, ugunsdrošam, salizturīgam, tam jāspēj lieliski izolēt trokšņi, tajā nedrīkst parādīties korozijas vai pūšanas pazīmes. Liela nozīme ir jumta seguma masai, jo tieši tā ietekmēs jumta konstrukciju. Kā zināms, smagākie ir keramiskie un betona dakstiņi, daudz vieglāki ir ruļļveida segumi, bituma dakstiņi, šīferis. Svarīgs ir arī jumta seguma ārējais izskats. Seguma krāsai, faktūrai un dizainam jābūt harmonijā ar arhitektonisko risinājumu un apkārtējo vidi.

Apdares materiāli

Dzīvojamās mājas apdare ir sarežģīts un dārgs būvdarbu noslēguma posms. Būvniekam tā reizē ir iespēja izpausties radoši, izvēloties gaumīgus apdares materiālus. Apdares materiāli veido tās virsmas, kuras vispirms uztvers mājas iemītnieki un viesi. 

Gan iekšējās, gan ārējās apdares materiāliem jābūt izturīgiem, estētiskiem un ērtiem lietošanā. Īpaši izturīgu materiālu izmantošana (fasādes ķieģelis, keramiskās flīzes, dabiskais akmens) samazina ekspluatācijas izdevumus. Mājokļa apdarē tiek izmantotas keramiskās un stikla flīzes, fasādes ķieģelis, apmetums un krāsojums, koks, tapetes, linoleja, saidings u.c., pievēršot uzmanību ekoloģijas prasībām. 

Enerģijas nodrošināšanas izdevumu mazināšanai izmanto īpašus materiālus, kas gan pilda apdares materiālu uzdevumus, gan veic aizsargfunkcijas - fotohroms un elektrohroms stikls, ar metālu oksīdu kārtu, putuplasti u.c.

Raksts tapis sadarbībā ar www.sonexstroy.ru