allconstructions.com [ Lithuania (LT), Latvia (RU), Poland (PL), UK (EN), Germany (DE), Russia (RU) ] | leisureguide.info) | anonsas.lt | autoreviu.lt | visasverslas.lt | viskas.lt | agrozinios.lt

Comments: 0   Views : 12334

Ainavu dizaina pamatprincipi
Drukāts 2009-05-14 07:31  

Visitor rating 0.0 / Total 0.0

Cilvēks tiecas būt tuvāks dabai visos iespējamos veidos - sākot ar pastaigām parkos un beidzot ar mājokļu labiekārtošanai attālāk no civilizācijas. Cilvēki bieži vien vēlas, lai tiem apkārt būtu ne vien stilīgs interjers iekštelpās, bet arī krāšņi dabasskati ārpus namu sienām, tādēļ aizvien aktuālāks kļūst ainavu dizains (vides labiekārtošana) un teritoriju apzaļumošana. Ar to palīdzību var atrisināt veselu problēmu kompleksu, kas saistās ar optimālu teritorijas iekārtošanu.

Ko nozīmē jēdziens „ainavu dizains"? Vienkāršiem vārdiem sakot, šī ir dekoratīvā daiļdārzniecība, darbība, kas ir vērsta uz apkārtējās vides labiekārtošanu. Ainavu dizains sevī ietver parku un pat veselu pilsētu labiekārtošanu, apzaļumošanu, daiļdārzniecību. Ainavu projektēšana ir vesels zinātnisks virziens, kas tapis no mākslinieciskās sintēzes un ģeogrāfijas, mākslas zinātnes, filozofijas, pilsētbūvniecības u.c. dzīves jomu mijiedarbības. Pirms sākt objekta apkārtnes sakārtošanu, neatkarīgi no tā, vai tas ir vasarnīcas dārzs, pilsētas parks vai kāds cits objekts, jāsaprot, ka ikviena ainava un ikviena tās sastāvdaļa sevī slēpj ne vien iespējas, bet arī ierobežojumus. Ir ne vien jāizšķir galvenās mākslinieciskās īpatnības, bet arī jāņem vērā ainavas veidošanās dabas likumi.

Ainavu un to kompozīciju izveides metodes vispirms ir atkarīgas no dabas apstākļiem: klimata, kas nosaka augu izvēli un nodrošina apstākļus atpūtai; reljefa, kas nosaka tehniskos un mākslinieciskos risinājumus (reljefa īpatnību ietekmē veidojas daudzveidīga dabas un kultūras vide); augsnes un augiem, kas nosaka apzaļumošanas iespējas utt. Tieši tāpēc augsnes ģeomorfoloģiskā novērtēšana un pārmaiņu iespējamības izvērtējums darbu agrīnā stadijā ir obligāts priekšnosacījums optimālā dizaina izstrādei. Projektēšanas stadijā jāveic detalizēta zemesgabala ainavas analīze. Ir jāaplūko visi elementi, kas atrodas dotajā teritorijā un tās pierobežu zonā. Procesa gaitā jāizpēta augsne un apkaimes flora. Un tikai pēc pētījumu veikšanas var uzsākt vides projektēšanas darbus.

Zemesgabala īpašnieks arī pats var aktīvi iesaistīties dizaina izstrādes procesā.

Ainavu dizainā spēkā ir līdzīgi noteikumi, kā citos mākslas veidos: arhitektūrā, glezniecībā, dzejā, mūzikā. Šos noteikumus nosaka pati daba. Ainavu dizainu veido vairāki saistīti elementi: ūdens, gaiss, augi un dzīvnieki. Daudzas teritorijas ap savrupmājām gan pilsētās, gan ārpus tām ir lielisks ainavu dizaina piemērs.

Kompozīcija vides dizainā

Vārds „kompozīcija" ir aizgūts no latīņu valodas, kur tas apzīmē saikni, savienojumu. Parasti, runājot par kādu kompozīciju, mēs ar to saprotam dažādu formu kopumu, kas veido vienu veselumu. Kompozīcijas izveides gaitā jāņem vērā objektu lielums, masa, faktūra, ģeometriskā forma, izvietojums, krāsas un ēnas. Būtiska ir arī vienotība, proporcijas, perspektīva, līnijas kompozīcijas likumi, simetrija un asimetrija, kontrasts un nianses, ritms, mērogs un daudzas citas detaļas.

Ainavu dizaina un ģeometrisko formu attiecība

Daba nav izveidojusi stingras ģeometriskās formas, tās ir cilvēka roku darbs. Ikviens dabas elements cieši saistās ar kādu ģeometrisko figūru. Palūkojieties, piemēram, augšup - koku vainagiem var būt dažnedažādas formas, taču ikvienu no tiem var iztēloties kā piramīdu, ovālu vai lodi. Zemākiem krūmiem, ziediem un zālei ir plakneforma.

Formas un izmēri ainavu dizainā

Izvēloties kokus un krūmus, jāatceras par kontrastiem: liels - mazs, augsts - zems, konuss-lode u.c. Piemēram, taisni celiņi lieliski izskatīsies līdzās apaļām dobēm. Plānojot zemesgabala dizainu, nav ieteicams izmantot pārāk daudz dažādu elementu; daudzveidības nodrošināšanai labāk izmantot mēroga likumus. Regulārās ģeometriskās formas izmanto celiņu, zālienu projektēšanā. Kompozīcijas centrā parasti akcentē kādu oriģinālu detaļu, piemēram, neparastas formas koku, retu puķi dobē vai podā. Koku un krūmu griešana pie puķu dobes vai celiņu galos ātri vien nodrošinās tiem kvadrāta vai taisnstūrveida formu.

Faktūra

Faktūra ir priekšmetu virsmu raksturojums. Koku vainagu faktūra var būt raupja (ozols), vidēji raupja (liepa, goba), smalka (bērzs, kārkls).

Telpiskais dizains

Runa iet par priekšmetu izvietojumu attiecībā pret pārējiem priekšmetiem un novērotāju. Izkārtojot priekšmetus telpā, var izveidot frontālo, telpisko un dziļi telpisko kompozīciju.

Sižets

Ainavas projektēšana jāveic saskaņā ar iepriekš noformulēto ideju. Lielākā teritorijā ir jāpārdomā ainavas elementu secība, jāpieskaņo tie pastaigu maršrutiem un apkārtējai dabai. Starp interesantākām ainavas detaļām jāparedz intervāli pauzēm, lai novērotājs gūtu emocionālo atelpu, un tad atkal tiktu pārsteigts ar kādu krāšņu skati. Šī dizaina metode ļaus izvairīties no ainavas vienveidības un nodrošinās regulāru sugu nomaiņu.

Tas ir aktuāli , projektējot nelielus zemesgabalus - arī tad, ja teritorijas izmēri ir stipri ierobežoti, dizaineram, prātīgi sadalot teritoriju zonās, jāpieturas pie plāna (angļu pļaviņa, franču vai klasiskais dārzs).

Telpas organizācija                                                         

Jebkura ainava ir vizuālā telpa, kas sastāv no:

  • projektējamām telpām (alejas, celiņi, laukumi u.c.);
  • telpiskajiem elementiem (reljefa formas, akmeņi, koki, krūmi, zālaugi, ēkas un mazās arhitektūras formas);
  • plakanajiem elementiem (ūdenstilpnes, zālieni, pļaviņas utt.)

Veidojot projektējamās kompozīcijas, jāizprot vizuālās uztveres likumsakarības.

Līnijas perspektīvas likumi. Objekts izskatās daudz labāk, ja izvietots horizontālā plaknē vai ar zināmu slīpumu. Daži objekti interesantāk izskatās, ja ir izvietoti pa diagonāli. Citus labāk baudīt, vērojot no augšas vai apakšas. Piemēram, ūdenstilpnes vai zālienus labāk uzlūkot no augšas, bet dažus citus objektus uz debesu fona, tāpēc tos labāk vērot no apakšas.

Attālums starp novērotāju un objektu optiski samazinās, ja teritoriju starp tām it kā noslēpj (reljefās zemienes, krūmi). Šādā gadījumā novērotājam nebūs brīvās telpas attālumu salīdzināšanai, jo pārsteidz nevis kāda atsevišķa ainavas detaļa, bet gan kopskats.

Jo tālāk no novērotāja atrodas priekšmets, jo maigākas izskatās tā krāsas un kontūras. Piemēram, tālumā redzamās zilganās un pelēcīgās krāsas lapu un skuju koki un krūmi ar neasām virsotnēm nodrošina ainavu piesātinātības jeb dziļuma efektu. Tuvplānā izvietotie sudrabkrāsas, raibie vai gaišie lapu koki vizuāli tuvinās tos novērotājam.

Gaismas un ēnas

Īpaša nozīme ainavu dizainā ir apgaismojumam, krāsu kontrastiem, gaismai un ēnām: stilīgumu ainavai nodrošina nemitīga krāsu un apgaismojuma nomaiņa, jo augi izskatās dažādi no rīta un pusdienlaikā; dārzs tāpat dažādi izskatās atšķirīgos gadalaikos. Ēnas augu grupām un ēkām nodrošina izteiksmīguma, telpiskuma izjūtu. Jāņem vērā debespušu virzieni, saules staru krišanas leņķi un apgaismojuma intensitāte dažādā diennakts laikā. Apgaismojums no sāna kontrastaini izceļ augu un ēku faktūru; optimālākais ir 15-45 grādu liels saules staru krišanas leņķis.

Izšķir rīta, dienas un vakara dabīgo apgaismojumu. Rīta apgaismojums ir efektīvākais, jo ēnas šajā diennakts laikā ir skaidras un precīzas, labi izceļ formu īpašības. Lai varētu labāk izmantot rīta staru īpatnības, ir jāsakārto ainavas galvenie elementi uz ziemeļiem, dienvidiem vai uz rietumiem no skatupunkta. Dienas gaisma ir par spilgtu, tajā formas izplūst, tādēļ ainavas nedrīkst veidot virzienā uz dienvidiem vai dienvidrietumiem. Objektus, kas jāizgaismo rietumu staros, projektē uz dienvidiem un austrumiem no skata punkta.

Krāsu salikums

Izvēloties krāsu gammu, vērā jāņem gadalaiks, augu augšanas un krāsu mainīšanas faktori. Vasarā, pavasarī un rudenī krāsu gamma tiek noteikta pēc lapu, ziedu, augļu, sakņu un zaru krāsām. Ziemā nākas vadīties tikai pēc sakņu un zaru krāsas. Kā fons kokiem var būt puķu dobes, zālieni, ūdenstilpnes.

Krāsa

Krāsu gamma var ietvert vairāk kā 130 krāsas, bet vispārējais ainavas kolorīts mainās ne mazāk kā 9 reizes gadā. Krāsu gammas izveidē svarīgi ir apdomāt ne vien fona krāsas, bet arī detaļas; tāpat jāņem vērā krāsas ietekme uz cilvēka organismu. Piemēram, sarkanā, oranžā, dzeltenā krāsa izraisa jautru, priecīgu noskaņojumu, violetai, zilai un zaļai, gluži pretēji, piemīt nomierinoša ietekme, pulss palēninās un arteriālais spiediens samazinās.

11Krāsu salikums jāveido saskaņā ar krāsu harmonijas principiem: vai nu uz kontrasta pamata, vai arī kā vienas krāsas toņu salikumu. Svarīgi ir neradīt pārlieku spilgtuma un haosa efektu.

Silto krāsu kontrastu salikums rodas, satuvinot vairākas krāsas: bāzes un kontrasta krāsu, kas to papildina (sarkanā-zaļā, oranžā-zilā, violetā-dzeltenā). Krāsas nevar salikt vienādā apjomā, tām jāaizņem dažādas platības, lai nebojātu vispārējo vizuālo iespaidu.

Krāsa un gaisma

Ainavu dizainā krāsa un gaisma cieši mijiedarbojas:

  • Sarkanā gaisma košā dienas apgaismojumā kļūst spožāka, tuvāka skatītājam, vakarā interesanti izskatās sarkanais fons, kas nodrošina dziļuma sajūtu;
  • Dzeltenā krāsa it kā piepaceļ priekšmetu virsmas, nodrošina tām telpiskuma izjūtu. Baltā un dzeltenā ietekmē arī līdzīgas, tumšākas krāsas.
  • Zilā krāsa dienas apgaismojumā attālina objektu, tāpēc tiek bieži izmantota platības optiskai palielināšanai. Vakara apgaismojumā tumši zilās, violetās un melnās krāsas objektu vizuāli samazina.
  • Zaļā krāsa ir vismierīgākā, tā sabalansē pārējās krāsas. Taču gadījumos, ja zaļās krāsas ir par daudz, cilvēks nejūtas omulīgi, un ar acīm meklē kādu citu toni.

12

Ainavu dizaina svarīgākie līdzekļi ir ritms, kontrasts, nianse, simetrija un asimetrija.

Ritms

Ritmiskā uzbūve ir atsevišķu elementu atkārtojums un intervālu atkārtojums starp 13tiem (piemēram, alejas). Ritma izjūtu var nodrošināt, ja elements tiek atkārtots vismaz 4-6 reizes. Daudzveidības nolūkos starp detaļām var iekārtot skulptūru, strūklaku, zālienu, nelielu avotu vai krūmu grupu.

Kontrasts

Kontrasts ir acīmredzamās objektu raksturojumu atšķirības (forma, krāsa, izmērs, vaļējā vai slēgtā telpa u.c.). Ainavu dizainā var izmantot uzreiz vairākus kontrasta raksturojumus, taču tam nav jābūt pārāk biežam un asam. Grupās (koku, krūmu, nomaļu u.c.) dekoratīvo iezīmju skaits nedrīkst pārsniegt vienpadsmit. Piemēram, koku un krūmu grupā var izšķirt kontrastus vai nianses šādos elementos:

  1. forma;
  2. faktūra;
  3. lapa;  
  4. zarošanās veids;
  5. ziedēšana.

Ainavu kompozīciju veidošanas gaitā obligāti jāsaskaņo kontrasti un nianses.

Nianse

14

Nianses ir smalkās pārejas, tikko pamanāmas atšķirības starp krāsām, formām, telpām. Nianses jāvēro tuvumā, tāpēc tām jāpievērš īpaša uzmanība un pūles. Projektējot ainavu, var izmantot krāsu nianses, piemēram, krūmu un koku grupā var veidot dažādas virsotnes, taču ar vienotu niansi - līdzīgu ziedēšanas blīvumu.

Simetrija un asimetrija

15

Ainavu dizaina harmonija tiek panākta divējādi: ar simetrijas un asimetrijas palīdzību. Asimetriskās kompozīcijas rada iespaidu, ka ainavas elementu kopums (ūdenstilpnes, koku grupas, puķu dobes, apgaismojums) vienā pusē (skatiena pusē) ir līdzvērtīgs kontrastējošo elementu kopumam otrajā pusē.

Simetriskajai plānošanai raksturīga kārtības un stingrības ieviešana; precīza ass dalīšana, mazas detaļas izvietojot vienādā attālumā no galvenās ass perspektīvas - tā tiek nodrošināts cēluma iespaids.

Dažkārt vienā ainavā sadzīvo simetrija un asimetrija: dārza priekšplāns ir veidots klasiskā stilā (simetriski) , bet parka daļa ir ieturēta ainavu stilā (asimetriski).

16

Ainavas (pielabotā vide) daudzveidība arhitektūrā ir obligāta ne tikai kopskatā, bet arī detaļās. Telpas pareiza izmantošana un māksla to piepildīt ir ainavu arhitekta galvenie uzdevumi. Tas ir sarežģīts darbs, tādēļ bez nepieciešamām zināšanām un pieredzes sava zemesgabala noformēšanu labāk uzticēt profesionālim.

17

Vides dizaina stili

18

Ar stilu vispirms saprot augu elementu izmantošanu un atsevišķu augu salikumu, dekoratīvās apdares veidu. Tam jābūt pieskaņotam mājas stilam. Izvēloties stilu, vērā jāņem modes daudzveidība, nacionālās īpatnības, tradīcijas, zemes dabīgie apstākļi. Tāpat būtiskas ir teritorijas īpatnības, rūpīgi jāpārdomā detaļas un jāparūpējas par ekoloģiju.

Izšķirt formālo (ģeometrisko) un brīvo (ainavu) stilu.

Formālais stils

Šis stils mūsdienās nav tik populārs, kā kādreiz. Tā raksturīgākās iezīmes ir līniju precizitāte, regulārums, formu un zemesgabalu ģeometrija un simetriskums. Koku un krūmu griešana nodrošina tiem dažādas ģeometriskās formas. Formālais stils teritorijai parasti nodrošina stingru, cēlu izskatu, kārtības un organizētības sajūtu .Taču pārāk nopietns stils var pārvērsties pārmērīgā greznībā.

19

Ainavu stils

20

Tika izstrādāts Austrumos, vēlāk izplatījies visā Eiropā. Stila īpatnība - dabiskuma saglabāšana (savvaļas harmonija). Piemēram, vērojot brīvo formu ūdenstilpni, prātā nemaz neienāks doma, ka šis ir cilvēka roku darbs. Šāda ainava ir grūti izveidojama, jo pārmaiņas nepieciešams pēc iespējas labāk pielāgot dabīgā ainavai. Brīvais stils teritorijai piedēvē romantiskumu. Šeit līdzās dzīvo brīvība un harmonija.

21


Kategorijas: Vides ierīkošana, Vides kopšana, apzaļumošana, Stādaudzētavas, augi, augļu koki, dekoratīvie skujukoki un citi stādi, Vides elementi no betona un dabīgā akmens

 


Add your comment or vote!

Log in to leave a comment or vote or Reģistrēties



Menu:
 
 
Tēmai atbilstošie uzņēmumi katalogā:

Limbažu rajons