Praktiski visas civilizācijas pazina tādu cilvēces izgudrojumu, kā pirts. Sākot ar senākām feniķiešu skitu pirtīm, romiešu termām, turku, čehu pirtis, sēru pirtis, sausās somu pirtis un visbeidzot krievu pirtis ar pēršanos un pirts slotām - viss tika izmantots higiēnas un atveseļošanās mērķim.

Pēteris I bijis patiess krievu pirts piekritējs un daudz veica pirts būvniecības attīstībai Krievijā. Krievu pirts kļuva populāra arī Rietumeiropas valstīs pēc Napoleona uzveikšanas. Arī mūsdienās krievu pirtis ir diezgan populāras visā pasaulē. Daudzās pilsētās ir izveidotas publiskās pirtis. Daudzviet arī privātmājas ir aprīkotas ar individuālo pirti.  

Attīstoties vasarnīcu būvniecībai, arī privātās pirtiņas kļūst aizvien iecienītākas. Tādēļ, iespējams, mūsu padomi un rekomendācijas pirts celtniecībai Jums liksies noderīgi .

Vispirms jāizvēlas vieta topošai pirtij. Tai jāatrodas vismaz 3 m attālumā no kaimiņu sētas, lai netiktu aizēnots kaimiņu zemesgabals. Jāaprēķina, kādu platību aizņems pirts. Ja esat iecerējies būvēt klasiskā tipa pirti, tajā jāparedz šādas telpas:
1. Pērtuve, kur izvietot plauktus un krāsni - akmeņu krāsni tvaiku radīšanai (4-6,5 m2.)
2. Priekštelpa vai telpa, kur tiks izvietota dušas kabīne, izlietne (4-6,5 m2.)
3. Atpūtas telpa (parasti šajā telpā atrodas akmeņu krāsns kurtuves durvis) (10-20 m2)
4. Tualete (3-5 m2)
5. Palīgtelpa kannu, kausu, slotu u.c. uzglabāšanai (7-10 m2)

Kopējā pirts platība ir aptuveni 40 m2.
Atkarībā no grunts īpatnībām tiek pieņemts lēmums par to, kāda veida pamati ir nepieciešami. Vairāk par pamatu ieklāšanu varēsiet uzzināt rakstā „Fundamenti un to uzbūve".

Tālāk ar mietiņu vai auklas palīdzību tiek apzīmēta fundamenta tranšeju atrašanās vieta. Parasti pirts celtniecībā izmanto lentveida pamatus. Būvējot fundamentu pirtij, ļoti rūpīgi jāpārdomā, kur tiks novadīts ūdens no pirts un tualetes. Ir jānodrošina ūdens notecēšana ārpus fundamenta, jo nemitīgs mitrums pirtī kaitē koka konstrukcijām - nekavējoties attīstīsies pelējums, sēnītes utt. Tāpat svarīgi ir izveidot pamatus arī akmeņu krāsnij. Lentveida fundaments tiek ieklāts uz pabēruma no smiltīm (ap 10 cm) un šķembām (ap 10 cm). Fundamenta pamatu funkciju var veikt vai nu gatavie dzelzsbetona bloki, vai armēta betona slānis. Armēšana tiek veikta ar armatūras stieņiem 10-12 mm diametrā vai stiepli 8 mm diametrā. Armēšana jāveic horizontālās rindās, bet vertikāli armatūra tiek tāpat savienota ar īsiem stieņiem. Savā starpā armēšanas elementus var sastiprināt ar elektrisko metināšanu vai siešanas stiepli. Armatūrai jābūt nepārtrauktai visā fundamenta perimetrā, pretējā gadījumā pamati var tik bojāti.

Betonu fundamenta klāšanai veido no:
* cementa - 1 daļa;
* smiltīm - 3 daļas;
* grants - līdz 5 daļām.
Fundamenta ieklāšanas gaitā svarīgi ir ieturēt 90 grādu leņķus un pamatu virsmas līmeni. Tas būtiski atvieglos pirts guļbūves ierīkošanu uz fundamenta.
Pirts sienas parasti tiek izgatavotas no baļķiem (iespējams, noapaļotiem) vai dažāda šķērsgriezuma brusas. Lai sienas netiktu bojātas dažādu sēnīšu un kaitēkļu ietekmē, tās tiek apstrādātas ar speciāliem līdzekļiem.
Starp pamatiem un pirmo guļbūves vainagu tiek ieklāta hidroizolācija, piemēram, divi ruberoīda slāņi. Sienas jābūvē precīzi un rūpīgi, starp baļķiem vai brusām ieklājot pakulas vai sūnas siltinājumam.
No iekšpuses pērtuvi ieteicams apdarīt ar liepas vai apses vagondēli. Plauktus izgatavo no liepas, apses vai vislabāk - abaši koka. Šim materiālam piemīt ļoti interesantas īpatnības: plaukti no šādas koksnes neuzsilst un tādēļ nevar apdedzināt ķermeni. Plaukti garumā parasti sasniedz 2-2,2 m.
Grīdu segumam pērtuvē tiek izgatavots režģots klājs. Grīdas pērtuvē jāierīko slīpi, lai ūdens var notecēt ūdens notekās. Analoģiskas grīdas veido dušas telpā. Durvis un logu rūtis var ierīkot tradicionāli (nekādas īpašas prasības netiek izvirzītas). 

Pirts plānojuma variants ir sniegts 1.attēlā.
Pirti var dēvēt par pirti tikai, ja tajā ir krāsns. Lielākoties pirts „sirds" ir akmeņu krāsns. Šāda krāsns tiek veidota tā, lai uzsilstu akmeņi, kas notur siltumu pērtuvē, bet aplejot akmeņus ar ūdeni, iegūstam sausos tvaikus. Ja tvaiki ir mitri, bet siltumu pērtuvē nevar noturēt, tad vaina ir krāsnī. Tāpēc krāsns ierīkošanai jāvelta īpaša uzmanība. Krāsns tāpat tiek izmantota ūdens uzsildīšanai.

Pirts krāsnīm parasti izmanto cieto kurināmo - malku, ogles. Vislabāk izmantot bērza malku, kurai ir vislielākā siltuma atdeve. Dažkārt pirtīs izmanto krāsnis ar šķidru vai gāzes degvielu. Pēdējā laikā aizvien biežāk tiek izmantotas krāsnis ar elektrisko sildīšanu. Īpaši populāras elektriskās krāsnis ir saunās.

Ja krāsns var nodrošināt akmeņu (aptuveni 60 kg uz 1 m3) uzsilšanu līdz 200-250 grādiem, tad ar to jau pietiks, lai pērtuve pareizi funkcionētu. Akmeņi nedrīkstētu būt mazāki par 10 cm diametrā. Labākie akmeņi pirtīm ir granīts. Dažkārt iesaka akmens uzbērumam pievienot čuguna lietni un māla trauku lauskas - tas ļauj ātrāk uzsildīt akmeņus, iegūstot sausākus tvaikus.

Pirts lauku mājā ir lielisks atpūtas veids - to īpaši novērtē tie, kas pēc lauku darbiem var kārtīgi izpērties savā pirtiņā.

Materiāls tapis sadarbībā ar www.nadache.info

Vairāk rakstu - sadaļā Individuālās mājas