Celdami jaunu privātmāju, iekārtodamies lauku sētā, mēs arvien vairāk domājam ne tikai par ērtu dzīvošanu, bet arī par apkārt mums esošo vidi. Apkārtni, kurā aug mūsu bērni, kurā mēs smeļamies spēku un enerģiju, un varbūt arī daži no mums audzē dārzeņus. Tādēļ veidosim savu māju veselīgu un ekoloģisku. Viens no nosacījumiem - moderna sadzīves notekūdeņu attīrīšanas sistēma.

Ierīces var būt:

• individuālas - tas ir, tiek izmantotas tikai tam objektam, kuram tās ir projektētas;
• gravitācijas - tas ir, tiek pielietots šķidruma tecēšanas princips, kaut arī dažreiz var pielietot sūkņus;
• bioloģiski mehāniskās - tās darbojas, apvienojot bioloģiskās un mehāniskās īpašības;
• saimnieciski sadzīviskās - tās attīra tikai mājsaimniecības notekūdeņus.

Tālāk mājsaimniecības notekūdeņi iedalās pelēkajos un melnajos. Pelēkais ūdens - ūdens, kas ticis izmantots mazgāšanai, veļas, trauku mazgāšanai, bet melnais - ūdens no tualetes. Melnie notekūdeņi veido aptuveni 30 proc. no kopēja notekūdeņu daudzuma, taču tajos ir sakrājušies 50 proc. fosfora (no kopējās masas), 90 proc. slāpekļa un liels daudzums fekāliju baktēriju. Visu to vajag padarīt par nekaitīgu un attīrīt. Uz tādām ierīcēm nedrīkst novirzīt lietus vai drenāžas ūdeņus, jo var tikt traucēta to darbība.

Individuālās lietošanas attīrīšanas ierīču (ILAI) darbības princips

Saimnieciski sadzīvisko notekūdeņu attīrīšana ILAI notiek divos etapos. Pirmais - sākotnējā attīrīšana, otrais - pēdējā.

Sākotnējā attīrīšana notiek tikai speciālā skeptiķī (nosēdtvertnē). Notekūdeņos esošās daļiņas nosēžas dibenā un tā krājas nogulsnes. Tās lēni fermentējas un pa to laiku daļa netīrumu izšķīst ūdenī, bet atlikušie netīrumi sakrājas septiķa dibenā kā neizšķīdušas minerālvielas. Uz septiķa virsmas izveidojas plēve vai putas. Lai šis process būtu efektīvāks, tam būtu jānotiek ne mazāk kā triju dienu laikā. To nosaka attiecīgā septiķa tilpuma prasības, ņemot vērā sākotnēji attīrāmo notekūdeņu daudzumu.

Septiķis domāts, lai atdalītu šķidrumu ar izšķīdušajām daļiņām no nešķīstošajam daļiņām, un ar anaerobo baktēriju palīdzību iznīcinātu notekūdeņos esošos organiskos netīrumus. Notekūdeņi, kas iztek no septiķa, ir attīrīti aptuveni par 65 proc. un virzās uz nākamo attīrīšanu.

Pēdējā attīrīšana, pretēji pirmajam etapam, kas notiek tieši septiķī, var notikt atsevišķa tipa konstrukcijās, kuras visas ir paredzētas vienam mērķim - veidot optimālus apstākļus, lai anaerobās baktērijas pilnībā attīrītu no septiķa izplūstošos notekūdeņus. Jo ilgāk notekūdeņi saņem skābekli - jo labāk organiskais un amonjaka slāpeklis sadalās nitrītos un nitrātos. Notekūdeņu bioloģiskajai neitralizēšanai anaerobos apstākļos tiek pielietota tāda pēdējās attīrīšanas sistēma: grunts drenāža, smilšu filtrs, bioloģiskais filtrs un uzsūcošā aka. To darbības vispārējais princips ir ņemts no dabas un pamatojas uz augsnes dabisko spēju attīrīties. Sākotnēji attīrītie notekūdeņi vienmērīgi un nelielos daudzumos tiek sadalīti uz filtrējamās virsmas, kur uz tiem sāk iedarboties anaerobās baktērijas. Un vēl palēnām notiek mehāniski bioloģiskā attīrīšana, tikai bez skābekļa trūkuma. Notekūdeņi, kas iztek sistēmas, ir attīrīti par 95 proc., un tas atbilst sanitārajām normām un tādus notekūdeņus var novadīt grāvī vai tml.


Kādu ILAI sistēmu izvēlēties?

Vajag izlemt par sistēmas jaudu. Lai to noteiktu ir jāsareizina ūdens daudzums, ko izmanto diennakts laikā un šajā mājā dzīvojošo cilvēku skaits. Piemēram, 4 cilvēki diennakts laikā izlieto aptuveni 700 litrus ūdens. Pirmreizējai attīrīšanai notekūdenim septiķī vajadzētu atrasties ne mazāk par trim diennaktīm, tādēļ tādā gadījumā vajadzētu 2 m³ septiķa. Tāpat ļoti svarīgi ir nekļūdīties izvēloties materiālu, no kura ir izgatavots septiķis, jo to vajadzēs ierakt zemē un tam vajadzēs izturēt ne tikai grunts spiedienu, bet arī kustēšanos. Bez tam, no iekšpuses uz to iedarbosies netīrumu maisījums, kas ar savu agresivitāti tiek pielīdzināts jūras ūdenim. Materiālam, no kura tiek izgatavota tvertne, ir jābūt vieglam, tvirtam un izturīgam pret iekšā esošā sastāva iedarbību.

Septiķus izgatavo no dzelzsbetona vai tērauda ar polietilēna aizsargpārklājumu. Dzelzsbetons ir higroskopisks, tādēļ netiek atmesta varbūtība, ka gruntsūdeņi varētu iesūkties vai arī tie var tikt piesārņoti. Tērauds baidās no agresīvas vides un ātri pakļaujas korozijai, tādēļ to pērkot, ir obligāti jāpievērš uzmanība aizsargājošajam slānim. Bez tam, tvertnes no šiem materiāliem ir smagākas un to montēšanai būs nepieciešams krāns. Polietilēns ir viegls, tam ir ilgs mūžs, tas nepadodas korozijai un nodrošina drošu visu savienojumu hermētiskumu. Tikai vajag pievērst uzmanību tā stiprībai. Piem., PF SBR tipa sadzīves notekūdeņu attīrīšanas ierīcēm ir raksturīgs darbības periodiskums, tās ir automatizētas sadzīves notekūdeņu bioloģiskas attīrīšanas iekārtas. Tās var darboties dežūrējošā režīmā, pielāgojas pie nevienmērīga notekūdeņu daudzuma un organiskās slodzes (tas ir īpaši aktuāli lauku tūrisma mājiņās, atpūtas vietās, kur slodze ir nevienmērīga). Šīs iekārtas ir vieglas un tās ir viegli montējamas. Tās ir izgatavotas no izturīgas polipropilēna konstrukcijas. Tas ir vienā tvertnē atrodas trīs kameras. Pirmajā kamerā ir ierīkots pirmreizējais nosēdinātājs. Tajā notekūdeņi lēni tecēdami kļūst dzidrāki, lielākā daļa no notekūdeņos esošajām daļiņām nosēžas rezervuārā un tad, iedarbojoties anaerobajām pūšanas baktērijām, tās tiek daļēji sadalītas. Otrajā notekūdeņu attīrīšanas kamerā notiek denitrifikācijas procesi. No rezervuārā esošajiem notekūdeņiem tiek atdalītas vielas, kuras ir īpaši bīstamas vides piesārņošanai. Trešā notekūdeņu attīrīšanas kamera ir aerācijas kamera, kura darbojas periodiski. Aerācijas kamerā notekūdeņi tiek attīrīti ar aktīvajām dūņām. Notekūdeņu aerācijai šīs kameras dibenā ir ierīkots diskveida membrānas difuzors, kurš aerācijas kamerā vienmērīgi sadala gaisu un samaisa notekūdeņu un aktīvo dūņu maisījumu. Aerācijas procesa ilgums tiek pārvaldīts automātiski ar programmējamu automātikas pulti. Šo ierīču priekšrocības, salīdzinot ar ierastajām sadzīves notekūdeņu attīrīšanas ierīcēm:

• dežurējošā režīmā strādā aptuveni mēnesi;
• automatizēta darbība;
• vienkārša attīrīšanas ciklu nomaiņa un nostādīšana uz procesora ekrāna;
• augsta organisko sārņu attīrīšanas pakāpe;
• izturīgs pret aktīvo dūņu atmazgāšanu;
• divreiz mazāks elektroenerģijas patēriņš;
• pārvaldāms notekūdeņu attīrīšanas process.

Minētā notekūdeņu ierīce atbilst visām vides aizsardzības prasībām un īpaši uzlabo dzīves kvalitāti privātmājā. Kas nosaka izvēli? Ja ir jāizlemj, kādu pēdējās attīrīšanas sistēmu izmantot savas ILAI, jāzina, kāda ir zemes gabala grunts struktūra un kur ir pazemes ūdeņi. Solīdi uzņēmumi, kas strādā attīrīšanas iekārtu jomā, parasti piedāvā veikt visus darbus - hidroloģiski izpētīt teritoriju, sagatavot projektu, ierīkot septiķi, izvadīt notekūdeņu notecēšanu. Tālredzīgi saimnieki var paredzēt iespēju nākotnē palielināt ILAI produktivitāti un atstāt vietu papildus septiķiem. Grunts drenāža - klasisks un pats vienkāršākais pēdējās attīrīšanas veids, kurš parasti dod labu rezultātu. To izmanto zemes gabalos, kur grunts ir smilšaina un gruntsūdeņi atrodas zemu. Grunts drenāža - neatņemama ILAI daļa, kurā pa drenāžas caurulēm notekūdeņi tiek sūtīti tālākai attīrīšanai, kas notiek izmantojot smilšu filtru un ar anaerobo baktēriju palīdzību. Un tikai tad attīrītie notekūdeņi satek gruntī. Sistēma neizceļas ar lielu jaudu, tādēļ notekūdeņiem drenāžas kanālos ir jānokļūst nelielos daudzumos, jo citādi nebūs iespējams tos efektīvi padarīt par nekaitīgiem. Tādēļ grunts drenāžas garumam ir jābūt proporcionālam notekūdeņu daudzumam un grunts absorbēšanas ātrumam. Dziļāk nekā 1,2 m anaerobo baktēriju nav, tādēļ optimālais grunts drenāžas cauruļu klāšanas dziļums ir 0,5 m, maksimālais - 0,8 m. Jo dziļāk būs caurules - jo labāk. Vienam cilvēkam būtu jāparedz 12 metrus drenāžas, bet to kopējam garumam nevajadzētu pārsniegt 120 m. Bez tam, drenāžas laukā nevajadzētu atrasties kokiem, jo to saknes traucētu attīrīšanas funkcijām. Absorbējošā aka ir līdzīga grunts drenāžas sistēmai. Tā ir neliela vēdināma ierīce, kas domāta neliela daudzuma notekūdeņu filtrācijai. Tādā gadījumā drenāžas caurules nevajag. Notekūdeņi no septiķa nokļūst akā, kurā ir iebērtas smiltis vai akmens šķembas, tos filtrē, attīra un tie pa sienā esošajām spraugām uzsūcas gruntī. Absorbējošās akas parasti izmanto mazos zemes gabalos, kur nevar ierīkot drenāžas caurules vai mājā dzīvo līdzi 2 cilvēkiem. Starp citu, grunts drenāžu var ierīkot arī gruntī, kura slikti uzsūc šķidrumus. Priekš tam jāpagarina cauruļu sistēma un aptuveni 0,7 m. dziļumā grunts jānomaina uz smiltīm. Šie izdevumi attaisnosies, jo tiks ierīkoti normāli pēdējās attīrīšanas apstākļi. Ja grunts pavisam neuzsūc šķidrumu un gruntsūdeņi atrodas diezgan augstu, tad notekūdeņi neuzsūksies gruntī, bet arī no gruntsūdeņiem tiem jābūt atdalītiem aptuveni par 1,5 m, jo tikai tādā gadījumā notekūdeņi pilnībā attīrās. Vajadzētu pacelt drenāžu tā, lai izveidotos 1,1 m. drenējošais slānis. Tādējādi tiks nodrošināts nepieciešamais attālums līdz gruntsūdeņiem. Tiesa, lai salietu notekūdeņus no septiķa drenēšanas sistēmā, vajadzēs pumpēt. Smilts filtrs paredzēts lielām slodzēm un veiksmīgi var aizstāt grunts drenāžu. Tas ir it kā divstāvīga slāņaina kūka, kuras vidū ir drenāžas caurules. Sagatavojot filtru ir jāatbrīvojas no dabiskās grunts, kuru nomaina uz smiltīm un akmens šķembām. Notekūdeņi no augšējā stāva caurulēm iziet caur filtru, un pēc attīrīšanas tiek izvadīti caur apakšējā stāva drenāžu uz savākšanas aku. No šejienes sūknis pārdzen attīrīto ūdeni grāvī. Šajā gadījumā attīrītos notekūdeņus grunts neuzsūc, tad tranšejas dziļumam vajadzētu būt ap 2 m. Bioloģiskā filtrēšana ir pārāka. To var izmantot ne tik tad, kad gruntsūdeņi atrodas augstu vai augsne ir mālaina, bet arī tad, kad nav vietas lielai drenēšanas sistēmai. Bioloģiskais filtrs ir kompakts un var atrasties rezervuārā, kura konstrukcija atgādina septiķi. Tajā notekūdeņus attīra anaerobās baktērijas. Bioloģiskā filtra tvertne ir piepildīta ar vieglu porainu materiālu. Parasti izmanto keramzītu, pucolānu, koksu. Tas ir filtrs, un arī anaerobo baktēriju dzīves telpa. Sākotnēji septiķī attīrītie notekūdeņi vienmērīgi sadalās uz filtrējošās virsmas un filtrējoties laižas dibenā. Attīrīts ūdens sakrājas akā, no kurienes ar sūkni tiek pārpumpēts grāvī. Piesārņotu keramzītu vajag mainīt, bet izmazgātu pucolānu vēl var izmantot.

Nobeiguma vietā

Tirgū ir ne mazums dažādu individuālās attīrīšanas ierīču sistēmu. To darbības princips pēc būtības ir vienāds, bet atšķiras konstrukcijas.

Sākotnējās attīrīšanas tvertnei var būt viena, divas vai trīs kameras. Tām pat ir dažādi nosaukumi: septiķis, separators vai reaktors. Bieži sākotnējās attīrīšanas etapā, lai sairtu organiskās vielas, tiek pielietotas bioloģiskās piedevas. Tās ir speciāli apstrādātas anaerobo baktēriju celmi. To izmantošana ļauj panākt gandrīz pilnīgu organisko netīrumu sairšanu gāzē, ūdenī šķīstošās vielās un neirstošās nogulsnēs. Tiesa, dažreiz nepieciešams izsaukt speciālu mašīnu, lai iztīrītu šīs sistēmas.

Ideāli, ja attīrīšanas process notiek pats no sevis, nepielietojot kompresorus vēdināšanai un sūkņus notekūdeņu pārpumpēšanai. Šeit darbojas noteikums - vienkāršāka sistēma ir uzticamāka, tādēļ liela nozīme ir tam, kā ierīkota kanalizācija pašā māja. Tieši notekūdeņu izejas no mājas līmeņa augstums nosaka to, kādā dziļumā tiks ierīkots septiķis, bet vēlāk bioloģiskā vai drenāžas filtrēšana. Vislabāk, ja ir nodrošināta ūdeņu notecēšana pašplūsmā.

Nevajadzētu aizmirst arī to, ka vietējā attīrīšanas sistēma prasa, lai tiktu ievēroti apkopes un ekspluatācijas noteikumi. Sistēmas darbība ir pilnībā atkarīga no baktēriju dzīvotspējas. Ja tās iet bojā, normāls sistēmas darbs tiek traucēts . Tās var iet bojā, ja  sistēmā iekļūs toksiskās vielas, piemēram, aktīvais hlors, kurš ir dažu mazgāšanas un tīrīšanas līdzekļu sastāvā.

ACA.LV