Filtrēšana ir ūdenī esošo, gan rupju, gan arī koloidālo piemaisījumu atdalīšana, nepatīkamas smakas novēršana, garšas uzlabošana, krāsainības samazināšana, dzelzs, mangāna, smago metālu, tādu kā arsēns, hroma u.c., atdalīšana, vai arī ūdens skābuma neitralizācija.

Viss augstāk minētais tiek sasniegts, pielietojot atbilstošu filtrēšanas režīmu, ko vairumā gadījumos veic oksidācijas un/vai koagulācijas process. Cilvēka uztverei ūdens filtrēšana liekas vienkārša un saprotama, kaut gan īstenībā ir viena no visizsmalcinātākajām ūdens apstrādēm; process ne vienmēr ir savstarpēji saistīts ar precīzām ķīmiskām reakcijām, bet vairumā gadījumos, tas ir saistīts ar mehāniskajām parādībām, kas ne vienmēr ir pilnīgi izskaidrojamas.

Vispār filtrācija ir nepārtraukts kompromiss starp izfiltrētā ūdens kvalitāti un apjomu. Nevainojamas filtra konstrukcijas uzdevums ir sasniegt līdzsvaru starp šīm divām prasībām, kā arī spēju izvēlēties pareizo filtrēšanas materiālu.