Eiropieši begonijas iepazina XVII gadsimtā pēc Šarla Plumjē ekspedīcijas uz Antiļu salām. Augs ticis nosaukts par godu Sandomingo gubernatoram un ekspedīcijas patronam Mišelam Begonam. Kopumā pasaulē eksistē vairāk par 1000 šo ziedu veidu. Begonijas ir plaši izplatītas mitrajos tropu mežos, 3000-4000 metru augstumā virs jūras līmeņa, retāk - sausajos tropu vai subtropu mežos. Visvairāk begonijas veidu aug Dienvidamerikā, reģionā līdz Meksikai. Āzijā begonijas aug austrumu Himalajos, kalnu apvidos Indijā.

Dekoratīvā dārzniecībā nav vispārpieņemtās begoniju klasifikācijas. Parasti tiek izdalītas trīs grupas atkarībā no auga pazemes daļas īpatnības: kamolbegonija, lapu begonija un krūmveida begonija. Kamolbegonijai ir bumbuļi, ko izmanto vairošanās vajadzībām. Lapu begonijai bumbuļu nav, taču to stublāja apakšējā daļa ir biezāka, vairošanās nolūkos izmanto tieši to. Trešā grupa - krūmveida begonijas - tiek iedalīta vēl četrās grupās: krūmveida begonijas ar taisniem stublājiem, begonijas ar bieziem, ložņājošiem vai zemiem stublājiem, begonijas ar tieviem ložņājošiem vai zemiem stublājiem un begonijas, no kurām attīstījušās formas ar skaistiem ziediem.

Begonijas tiek izmantotas pilsētu un dārzu apzaļumošanai kompozīciju veidā. Begonijas var stādīt gan atvērta gruntī, gan piekaramos grozos (cache-pot). Ziedi nodrošina romantisku tēlu. Šis augs ir lieliski piemērots birojam, tas arī absorbē indīgas vielas, tādēļ to ir labi iegādāties tūlīt pēc dzīvokļa remonta.

Lauku apstākļos, balkonu apzaļumošanai izmanto divu veidu augus: ilgziedīgās begonijas (Begonia semperflorens) un kamolbegonijas (Begonia tuberhybrida). 

Begoniju pavairošana

Begonija lieliski vairojas ar stublāju un lapu palīdzību, ja tiek sadalīts krūms, kā arī ar sēklām. Ja vairošanās notiek ar bumbuļiem, begonijas rudenī tiek izraktas, stublāji tiek nogriezti, notīrīti no zemes un uzglabāti smiltīs vai kūdrā, lai bumbuļi neizkalstu pie 8-10 grādu temperatūras. Bumbuļus uz laiku no februāra līdz maijam iestāda podos, atkarībā no tā, kad plānots vērot pirmos ziedus. Sākotnēji augus izvieto nelielos podos ar smilšainu augsni, kurā bumbuļus iegremdē tikai līdz vidum. Laistīšana ir ļoti mērena; bumbulis izaugs dažu nedēļu laikā. Sākumā rodas saknītes, un tikai tad vasas. Tiklīdz parādās vasas, bumbuli pieber ar zemi un novieto uz siltas gaišas palodzes.

Ja ievērosiet visus noteikumus, no sēklām viegli izaudzēsiet begonijas. Labākais sēšanas laiks ir no decembra līdz martam. Ieteicams izmantot sterilu kūdras substrātu. Begoniju sēklas ir ļoti sīkas, tādēļ tās nav jāierok dziļi, bet gan tikai nedaudz jāpiespiež. Var tās iesēt kopā ar smiltīm, tad tās labāk izkliedēsies. Sēšanu veic plakanā traukā ar caurumiem, caur kuriem iekšā nonāk ūdens.  Augsnei vienmēr jābūt mitrai. Laista, piepildot paplāti ar ūdeni vai smidzina ar pulverizatoru, virzot strūklu uz augšpusi. Pēc iesēšanas trauku aiztaisa ar stikla vāku un novieto siltā un gaišā vietā, kur ir optimāla dīgšanas temperatūra - 22-24 ºС. Begoniju iesēšanai vislabāk der caurspīdīgas plastmasas kārbiņas ar vākiem - tajās labāk saglabājas siltums un mitrums. Dīgstošām begonijām ir nepieciešama gaisma 16 stundas, bet vēlāk, augšanas periodā, vismaz 14 stundas diennaktī, tādēļ ir vērts parūpēties par papildus apgaismošanu. Dīgšana notiek 10-12 dienu laikā. Tiklīdz parādās pirmie dīgļi, tie pakāpeniski sāk pierast pie apkārtējās vides, tādēļ laiku pa laikam stikls ir jānoņem. Pēc sēklu izdīgšanas stikls tiek noņemts pilnībā. Vispirms stikls jānoņem uz pusstundu, tad uz stundu utt. Pēc stikla noņemšanas dīgļi ir jāsaudzē no tiešiem saules stariem, samazinot temperatūru līdz +20 ºС. Dīgļi ir ļoti sīki un aug lēnām.

Pirmo reizi augu piķē lielā kastē, kad tam jau ir 3-4 lapiņas. Katrs augs tiek iestādīts 2-3 cm attālumā no cita. Vēlāk vēl dažas reizes veic piķēšanu podiņos. Paaugušās begonijas kopā ar zemes kamolu iestāda nelielos podos. Jūlijā-augustā šādi augi sāk ziedēt, bet rudenī veido bumbuļus.

Lapu begonijas lieliski vairojas ar lapām vai krūma sadalīšanu. Vairošanās nolūkos izmanto lapu ar vismaz 5 cm garu kātu. To ierok tā, lai lapa neskar zemi. Augsni samitrina un ap kātiņu noblietē. Stublāja vasas nostiprina līdzīgi, taču vasai jābūt vismaz 7 cm garai. Vasas jāstāda cik ātri vien iespējams, lai griešanas vieta nenokalst. Labākais laiks vairošanai ir pavasaris vai vasaras sākums. Augs nosakņojas pie +20-22 grādu temperatūras. Tiek apgalvots, ka vislabāk ir izmantot lapas - augšpusē ieber ap 2 cm tīro smilšu un tad lapas ierok tā, lai kāts neskar zemi. Ieteicams izmantot sakņošanās stimulatoru.

Begoniju stādīšana

Augsnei begonijām jābūt auglīgai, irdenai, ar mitruma līmeni рН 5-6,2. Vislabāk der lapu zemes, kūdras un lielgraudu smilšu maisījums 2:2:1 proporcijās. Begonijām nav piemēroti māli.

Begonijas ir ļoti jūtīgas pret augsnes un gaisa mitrumu. Augsnei jābūt mitrai, taču ne slapjai. Laistot, jāievēro, ka augsnes augšējai kārtai jābūt pilnīgi izžuvušai. Liela mitruma gadījumā augs var saslimt. Ja mitrums ir nepietiekams, lapu malas paliek dzeltenīgas un sāk apkrist. Laistot, nedrīkst liet ūdeni uz lapām.

Pārāk bāla lapu krāsa var liecināt par to, ka begonijas saņem pārāk daudz tiešo saules staru.

Begoniju slimības un kaitēkļi

Nepietiekamas temperatūras un liela mitruma gadījumā begonijas var apdraudēt pelēka puve. Lapas tiek pārklātas ar balto puvi. Bojātas lapas tad ir jānoņem, bet augs jāapstrādā ar fungicīdiem. Sausā gaisā, kad strauji mainās temperatūra, augs var saslimt  ar miltrasu, kas arī ir sēnīšu izraisīta slimība. To ārstē ar sēra šķīdumu (1%), augu apstrādā ar fungicīdiem.

Viens no izplatītākajiem kaitēkļiem ir zirnekļtīklu ērce un laputis. Tās iemitinās lapu apakšējā daļā un pārtiek no auga sulas. Ērcītes ātri savairojas siltumā. Ērces parasti var iznīcināt, nomazgājot lapu apakšējo daļu ar ziepju tabakas vai kumelīšu šķīdumu vai insekticīdiem. Laputis tiek iznīcinātas ar kumelīšu preparātiem.