Jebkuras hidrotehniskās būves (par ko uzskatāma, protams, arī strūklaka) uzsliešana sākas ar konstrukcijas pamatnes hidroizolācijas jautājumu risināšanu. Vienkāršiem vārdiem sakot, ja jūsu dārzā nav ūdenstilpnes, tad to nāksies ierīkot saskaņā ar visiem normatīviem, proti, ņemot vērā tās visdažādākos iespējamās izmantošanas veidus.

Piemēram, ja līdz ar strūklakas ierīkošanu dīķi plānot izmantot peldēšanai, būtībā apvienojot to ar baseinu, tad nāksies parūpēties par betona pamatnes izgatavošanu. Baseina iekārtošana ir nopietns un atbildīgs uzdevums, kas noteikti jāuztic speciālistam: amatieris diez vai spēs ievērot visas detaļas.

Taču, ja runa iet vairāk par konstrukcijas estētisko funkciju nodrošināšanu, var iztikt arī ar paša izrakto dīķīti, ko mīkstina ar smilšu kārtu, ieklāj ar hermetizējošo butilacetāta plēvi un izrotā ar dekoratīvajiem akmeņiem.

Strūklakas pozitīvākā īpašība ir fakts, ka normālai funkcionēšanai tai nebūt nav nepieciešams liels ūdens daudzums. Speciālisti, piemēram, apgalvo, ka strūklaku var ierīkot pat īpašajā stacionārajā vannas tipa tvertnē. Gatavo tvertni, ja vien tā nav izvietota dziļi zemē, nepieciešamības gadījumā var ātri pārcelt jebkurā citā vietā.

Turklāt, ja tiek nodrošināts nepieciešamais tehniskais atbalsts, to var izmantot arī peldēm (tiesa, ierobežotu izmēru dēļ peldēties varēs pa vienam cilvēkam, nevis masveidā).

Neierīkojiet strūklaku tieši zem kokiem, jo krītošās lapas piesārņos ūdeni un izjauks bioloģisko līdzsvaru, turklāt, koku saknes var sabojāt arī plēvi, kas izraisīs ūdens noplūdes.

Visbeidzot, strūklakas var nemaz neveidot uz ūdenstilpnes bāzes - atcerēsimies padomju laiku kausu tipa strūklakas parkos. Veikalu piedāvājumā ir strūklakas no dabīgā un mākslīgā akmens, kas darbojas pēc līdzīga principa, izmantojot ūdensvadu vai ūdeni no kāda cita avota. Šajā gadījumā atliek tikai ierīkot konstrukciju izraudzītajā vietā. Vispirms 5-10 cm dziļāk par topošās strūklakas līmeni izrok bedri, tādējādi nodrošinot nemitīgu ūdens cirkulāciju. Bedres dibenu noklāj ar smilšu kārtu un apsedz ar ūdensnecaurlaidīgo plēvi, tad ierīko metāla krusteni - strūklakas akmens pamatu. Krustenis tiek apsegts ar nerūsējošo tīklu, kas tvertni pasargās no grants iekļūšanas. Ūdens tvertnē ievieto sūkni un caur šļūteni savieno to ar uzgali. Tad šļūteni ar uzgali ievieto akmens atverē, bet akmeni savukārt nostiprina uz metāla pamatnes- strūklaka ir gatava darbam.

Sūknis sirds vietā

Ūdenstilpnes vai cita veida ūdensapgādes sistēmas ierīkošana būtu pirmais solis. Nākamais ir „strūklakas sirds" jeb sūkņa (viena vai vairāku) un uzgaļu izvēle. Izvēli šajā gadījumā nosaka tas, kādu ainavu jūs vēlaties vērot savā dārzā. Ar ainavu šeit jāsaprot vīzija, ko priekšā pasaka jūsu iztēle: ko jūs vēlaties ieraudzīt pēc būvniecības beigām? Sūknim jābūt vismaz 200 W jaudai. Optimālais jaudas diapazons ir no 850 W līdz 2 kW. Lielāka jauda nepieciešama gadījumā, ja vēlaties izveidot ko līdzīgu Niagaras ūdenskritumam.

Ja ūdens strūklakā ir par maz, noteikti pielejiet to klāt: strādājot tukšgaitā, sūknis ātri vien nolietosies.

Mūsdienu tehnika sniedz praktiski neierobežotas strūklaku mākslinieciskās noformēšanas iespējas. Ūdenskritums, piemēram, var būt izveidots „ūdens plēves" veidā, uz kuras iespējams projicēt jebkādu attēlu, gan statisku fotogrāfiju, gan kinofilmu. Ap dīķi var izvietot miniatūrus tvaika ģeneratorus. Ar ultraskaņas signāla un membrānas palīdzību tie ģenerēs aukstus tvaikus, kas vakaros noslēpumaini aptīs ūdeni.

Ja strūklaku aprīkot ar īpašajiem gaismekļiem, tā ik pa laikam krāšņi vizuļos nakts krēslā. Var ievietot ūdenī oriģinālus peldošus gaismekļus, kas līdzinās milzu ūdens burbulīšiem. Šeit noteikti jāatceras par elektrodrošību, tādēļ jāizmanto īpašus ūdens gaismekļus 12 W tīklam. Ar transformatora palīdzību tos pieslēdz parastajam tīklam.

Iztiksim bez ziedēšanas

Strūklaka ir gatava, un saimniekam ir jāparūpējas par tās pareizu kopšanu. Ūdenim piemīt nepatīkama tendence ziedēt, tajā mēdz iebirt lapas un zari, iekļūt netīrumi. Siltākā laikā, it īpaši gadījumos, kad netika padomāts par cirkulāciju, ūdens paliek duļķains, mainās tā krāsa un rodas nepatīkama smaka. Ūdens ziedēšana gan savā ziņā nodrošina dabiskāku konstrukcijas izskatu, taču smakas...Neliela tilpuma strūklakas var iztikt ar pašattīrīšanos, taču arī tām būs vajadzīgas aļģes un vismaz elementārākie mehāniskie filtri. Eksistē arī speciālas filtrēšanas sistēmas, vienkāršākās no tām ietver sūkni un filtru. Filtrs var tikt izvietots sūknī vai atsevišķā tvertnē.

Ziemā strūklakas aprīkojums jāglabā siltā telpā. Ūdeni, kas palicis tvertnē un savienojošā šļūtenē, ir jāizvada.

Jekaterina Golubeva

žurnāls „Zagorodnoe obozrenie"