Labi kopts zāliens dekoratīvo izskatu spēj saglabāt ilgāk kā 20 gadus. Un otrādi - nepieskatīts, tas ātri vien aizaug ar nezālēm, sūnām, izkalst, arī zāle ir aizvien nabadzīgāka.

Laistīšana

Zāle mitrumu zaudē augstas gaisa temperatūras, intensīvo saules staru, zemā augsnes mitruma, spēcīga vēja ietekmē. Ja zāliens nesaņem nepieciešamo ūdens daudzumu, tas nespēj atvēsināties, līdz ar to paliek brūns un novīst. Ūdens stimulē sēklu augšanu, veicina barības vielu uzsūkšanos, audu veidošanos. Karstā laikā ļoti svarīgi ir atbilstoši laistīt ne vien zālienu, bet arī nesen iestādītos augus un kokus. Izplatīts ir viedoklis, ka laistīšana ir ļoti garlaicīga nodarbe. Tādēļ parasti to atliek, līdz ir jau par vēlu.

Laistīšana pēc iesēšanas

Tieši pirms iesēšanas darbiem augsnes kārtai jāsaņem mitrums. Zāliens tiek laistīts tūlīt pēc maisījuma iesēšanas un grunts blietēšanas.

Vēlāk mauriņš jālaista ik pēc 2-3 dienām, apmēram 10 mm ūdens nedēļā. Zālienam uzdīgstot, sausā laikā ieteicams laistīt to katru dienu, taču nelielos daudzumos un smalku ūdens strūklu.

Lai zāle augtu labāk un ātrāk, nepieciešams mitrums un siltums. Optimālā gaisa temperatūra ir 16-21 °C (augšana sākas arī tad, kad gaisa temperatūra ir zemāka par 6 °C). Gaisa temperatūra nav atkarīga no mums, taču ir iespējams regulēt augsnes mitrumu: augšējai augsnes kārtai jābūt vienmēr mitrai.

Saulainā, siltā dienā ieteicams laistīšanu veikt vairākas reizes, izmantojot nelielu ūdens daudzumu un darbojoties ar mērenu ūdens strūklu, lai sēklas neizskalotu. Laistīšanas sistēma nedrīkst tikt atstāta bez uzraudzības: ūdens pārpalikumi koncentrēsies peļķītēs, sēklas izstumjot virspusē, rezultātā zāle augs neviendabīgi. Sēklu dīgšanas procesā laistīšana tiek ierobežota.

Kā noteikt, vai zālienam nepieciešams ūdens?

Tiklīdz augsne sāk izkalst, zālīte, izžūstot, pati demonstrēs ūdens trūkumu:

• izkaltis mauriņš saveļas;
• sausumā zāle kļūst brūngana;
• riepu nospiedumi uz sausās virsmas redzami ilgāk.

Novīšana ir vairāk pamanāma vecai zālei.

• No sausuma vispirms cieš visprasīgākās zāles šķirnes - parastā skarene un baltā smilga.
• Vidēji prasīgas ir pļavas skarenes, daudzgadīgās airenes, vēl mazāk prasīga ir pļavas, aitu un sarkanā auzene.
• Zālaugi, kas patērē vismazāk ūdens, izdzīvo arī ilgstošā sausumā. Kad lapas un saknes izkalst, augam sākas miera stadija, bet augsnei saņemot mitrumu, tas atdzīvojas un atsāk augšanu. Taču neskatoties uz to, ka augi izdzīvo, to ārējais izskats var krietni vien pasliktināties.
• Ir noteikts, ka uz1 m2 platības jāizmanto 0,5-3 litri ūdens.

Kādreiz tika uzskatīts, ka labāk mauriņu laistīt vakarā, kad ūdens iztvaiko vismazāk. Taču šajā gadījumā zāle pa nakti paliek mitra, veicinot labvēlīgus apstākļus slimību attīstībai.

Tādēļ pareizāk būtu izvēlēties tādu laiku, lai līdz nakts iestāšanai mauriņš būtu izžuvis, piemēram, rītu.

Cik bieži jālaista?

Laistīšanas biežums ir atkarīgs no zāliena šķirnes, gadalaika, vietas, augsnes, saules daudzuma.

Sausajā periodā zāliens jālaista ir īpaši rūpīgi. Tas nedrīkst saņemt mazāk par 2-2,5 cm ūdens nedēļā.

Pieaudzis zāliens tiek laistīs reti, bet lielām ūdens devām. Mitrai jābūt visai augsnes auglīgai kārtai. Protams, ja ir iestājies lietains laiks, zāle nav papildus jālaista. Taču sausā vēja ietekmē zāliens vietām var izkalst, tādēļ rudenī šīs zonas nāksies pārstādīt.

Cik daudz ūdens nepieciešams?

Zālieni bieži vien saņem pārāk daudz ūdens, kas var veicināt slimību, nezāļu un kaitēkļu attīstīšanos. Parasti ražotāji nodrošina sēklas vai velēnas ar ieteikumiem laistīšanai.

Laistīšanas galvenais mērķis ir piegādāt ūdeni saknēm, nepārsniedzot nepieciešamo ūdens daudzumu. Parasti pietiek ar 2,5 cm ūdens nedēļā. Laistīšanas laikā izlieto tik daudz ūdens, lai ar to pietiktu 30-40 mm biezās augsnes kārtas samitrināšanai. Tādējādi tiek nodrošināta labāka sakņu sistēmas attīstība.

Zāliena laistīšanas sistēmas

Jautājums, vai ir nepieciešama automātiskā laistīšana, tiek atrisināts, izanalizējot nokrišņu daudzumu vairāku gadu garumā. Mākslīgi laistītais zāliens aug labi un vienmērīgi.

Zālienu neierīko vienam gadam, tādēļ laistīšanas procedūra jāapdomā laicīgi. Lētāka sistēma nozīmē mazākas garantijas un iespējas. Vienreiz ieekonomējot, atkārtoti iekārtot laistīšanas sistēmu būs daudz sarežģītāk.

Automātiskās laistīšanas sistēmas priekšrocības: visa teritorija tiks apstrādāta vienmērīgi jums vēlamā laikā (proti, ja jūs izbrauksiet no mājām, nebūs jālūdz kaimiņš parūpēties par mauriņu); uz zāliena nepaliks laistīšanas šļūtenes, bet izsmidzinātāji no zemes parādīsies tikai laistīšanu uzsākot. Tie netraucēs zāliena pļaušanu un ļaus patērēt mazāk ūdens. Automātiskā laistīšanas sistēma var apstrādāt apstādījumus un zālienu tikpat labi, kā manuālā laistīšana. Automātiskās laistīšanas efekts pat būs labāks, jo sistēma nodrošina viendabīgu ūdens daudzumu, kas ir piemērots visai platībai.

Laistīšanas sistēma sastāv no:

• ierīcēm, kas piegādā ūdeni (laistīšanas līnijas, izsmidzinātāji);
• caurulēm, savienojumiem;
• filtriem;
• elektriskajiem vārstiem;
• procesora;
• lietus sensoriem;
• elektriskajiem putekļsūcējiem, hidroforiem.

Automātisko laistīšanas sistēmu izsmidzinātāji mēdz būt slēptie (laistīšanas laikā izvirzās no zemes, bet pēc darbu pabeigšanas nozūd atkal) un parastie (ko var redzēt visu laiku). Atkarībā no laistīšanas principa izsmidzinātājus iedala rotora un statiskā tipa iekārtās.

Statiskie izsmidzinātāji var vienlaicīgi laistīt visu teritoriju. Laistīšanas sektoru var regulēt 0-360º leņķī, laistīšanas rādiuss var sasniegt 14 m, augstums - 10-30 cm.

Līdzenam zālienam pietiks ar statisko 10-15 cm augsto izsmidzinātāju. Ja teritorijā iestādīti ziedi, laistīšanai ieteicams izvēlieties 20-30 cm augstos izsmidzinātājus. Nestandarta formas šauro platību laistīšanai dārzā izsmidzinātāju aprīko ar speciālo uzgali, kas ir piemērots šādu platību laistīšanai. Statiskie izsmidzinātāji tāpat piemēroti nelielo mauriņu laistīšanai.

Lielām platībām labāk piemēroti ir rotora tipa izsmidzinātāji. To darbības princips ir sekojošs: rotējošs mehānisms tiek iedarbināts ūdens spiediena ietekmē. Rotora izsmidzinātāju laistīšanas rādiuss sasniedz 30 m. Strūklas jaudu var regulēt, savukārt laistīšanas sektoru noregulē 25-360º leņķī.

Rotora izsmidzinātājus iedala mazā, vidējā un lielā darbības rādiusa ierīcēs. Mazā un vidējā rādiusa izsmidzinātājus ierīko uz nelieliem zālieniem (pagalmos, parkos), bet lielā rādiusa ierīces ir piemērotas ļoti lielām teritorijām (stadioniem, lielām pļavām).

Laistīšanas sistēmu klāstā izšķir amatieru un profesionālās sistēmas.

Laistīšanas sistēmas apkalpošana ir viegla. Montējot sistēmu, tiek ierīkota individuāla, ar pasūtītāju saskaņotā laistīšanas programma. Pēc norādījumiem instrukcijā laistīšanas programmu var mainīt.

Laistīšanas sistēmu var ierīkot arī tad, ja zāliens jau ir paaudzies. Tomēr ierīkot plastmasas caurules zem zāliena izvairoties no vismaz minimāliem zaudējumiem neizdosies, lai gan ar speciālistu palīdzību bojātās vietas nebūs tik skaidri redzamas.

Zemākajā līmenī ierīkot laistīšanas sistēmu var vairākām metodēm: ar gravitācijas ūdens izvadīšanu, ūdens izpūšanu no sistēmas, izmantojot saspiesto gaisu vai ierīkojot izvadīšanas vārstus. Atbilstošās metodes izvēli nosaka laistāmo platību īpatnības.

Ja vēlaties noteikt, cik daudz ūdens patērē izsmidzinātājs, netālu no tā izvietojiet vairākas glāzes, un pasekojiet, pēc cik ilga laika tās būs pilnas.

Pārliecinieties, ka izsmidzinātājs ūdeni iztērē vienmērīgi un neatstāj sausās vietas.

Ja plānojat laistīšanai izmantot izsmidzinātājus, priekšroku dodiet tiem, kas ūdeni izplata tuvu zemei, jo pārāk augsta strūkla var tikt uz ielām un ceļiem.

Vēl daži padomi: 

• pārliecinieties, ka laistīšanas sistēma augsni mitrina vienmērīgi;
• lietus sensoram vienmēr jābūt funkcionējošam;
• neizlejiet uzreiz visu nedēļai paredzētu ūdens daudzumu, labāk laistīšanu veikt 3-4 reizes nedēļā;
• ik pa laikam vediniet zālienu, uzirdinot augsni.

Zāliena pļaušana

• Netiecieties maksimāli īsi apgriezt zālienu, jo tas būtiski sarežģīs fotosintēzes procesu, kas nodrošina zālienam nepieciešamo organisko vielu izstrādi. Šādā veidā apgrieztais zāliens nespēs pārdzīvot ziemu.
• Apgriešana jāveic par 1/3 no zāles augstuma. Ja zāle ir 7,5 cm augsta, nogrieziet 2,5 cm. Ja šo noteikumu ignorēsiet, tad tā vairs nebūs vērtīga pļaušana, bet gan mauriņa izplūkšana, kas mazinās zāles izturīgumu pret saules stariem.
• Apgriezto zāli nenovāciet uzreiz, lai tajā esošais slāpeklis paspētu iesūkties zemē, tādējādi mēslojot mauriņu papildus (saņemtais slāpeklis jau veidos pusi no nepieciešamā mēslojuma apjoma). Apgrieztā zāle tāpat veicina bioloģisko darbību - organiskie materiāli uzlabo zāles augšanu un aiztur ūdeni.
• Ja nopļautās zāles augstums pārsniedz 1/3 no tās augstuma, tad tā tiek sagrābta un izmantota komposta sagatavošanai. Kad zāle kļūs brūngana, ar to varēs mēslot zālienu. Vislabāk būtu aizbērt visu zāliena teritoriju.
• Zāli drīkst pļaut tikai ar asiem asmeņiem. Notrulinājušies asmeņi var nopietni sabojāt zāli.

Piemērota pļaujmašīna

Pļaujmašīnas galvenā funkcija - kvalitatīvi apgriezt zālienu. Pļaujmašīnas mēdz atšķirties pēc to darbības principa, taču dažādiem zālienu tipiem piemērots ir noteikts pļaujmašīnas veids. Iekārtas atšķiras pēc motora veida, nažiem, tāpat izšķir stumjamās un pašgājējpļaujmašīnas.  

Stumjamās vai pašgājējpļaujmašīnas

Stumjamās mehāniskās pļaujmašīnas nerada troksni, tām nav nepieciešams benzīns vai elektrība. Kvalitatīvas cilindriskās manuālās pļaujmašīnas zāli griež daudz labāk, kā citi modeļi, taču stumt šādu ierīci ir visai grūti, it īpaši, ja zāle ir mitra vai pārkaltusi. Parasti aprīkotas ar diviem riteņiem. Šādas mašīnas nav piemērotas jaunam zālienam, jo nevis apgriež, bet drīzāk izrauj zāli, kā arī netiek galā ar ciņiem un sasmalcina zāli. Ir piemērots 0,5-1 āru lielo zālienu apkalpošanai.

Kādreiz populāras bija akumulatoru pļaujmašīnas, kas ir ļoti vieglas un nerada troksni.

Elektriskās pļaujmašīnas ir piemērotas nelielu zālienu apgriešanai (1-8 āri). Tās ir kompaktākas, lētākas ekspluatācijā, rada mazāku troksni, taču, griežot cietāku zāli, pļaujmašīna var pārkarst. Turklāt šāda veida ierīci ir grūti izmantot tālāk no elektrības avota - jālieto pagarinātāji un papildus jāsargā tie no bojājumiem.

Benzīna pļaujmašīnas var izmantot jebkura izmēra zālienu pļaušanai, jo tās var tikt galā ar dažādām problemātiskām zāliena vietām, taču strādā ārkārtīgi skaļi, piesārņo gaisu, bet degvielas patēriņš palielina izdevumus mašīnas uzturēšanai.

Cilindriskās pļaujmašīnas brauc uz veltņiem vai veltņiem ar riteņiem. Pie horizontālā veltņa piestiprinātie naži ātri rotē un nogriež zāli, kas iekļuvusi starp tiem un apakšējo nazi. Cilindriskā konstrukcija nodrošina izcilu pļaušanas kvalitāti, taču ir nemitīgi jāseko naža augstumam. Ar šādu pļaujmašīnu nedrīkst pļaut slapjus vai cietus stiebrus. Nelīdzenā vietā ciņi tiek tīri nopļauti. Griešanas kvalitāte ir atkarīga no nažu skaita.

Rotācijas pļaujmašīnas brauc uz riteņiem, ir aprīkotas ar bagāžas nodalījumu. Zāli nogriež ātri rotējošs viens vai vairāki naži. Ir izplatīti gan benzīna, gan elektriskie šāda tipa modeļi. Šāda pļaujmašīna ir piemērota tikai nelielu platību apkalpošanai. Šī ir veiksmīga izvēle zālieniem ar nelīdzenu, sūnainu virsmu un augstu zāli.

Pļaujmašīnas ar gaisa spilveniem nodrošina daudz vieglāku pļaušanu, kā citu veidu pļaujmašīnas. Gaisa spilvens it kā piepaceļ mašīnu virs zemes. Ar to ir viegli apgriezt zāliena stūrus un nelīdzenas vietas, tā aizņem pavisam nedaudz vietas. Benzīna modelis ir smagāks un strādā skaļāk. Bagāžnieka gan nav, tādēļ to ir sarežģītāk stumt.

Pašgājējpļaujmašīnas (Dārza traktori)

Dārza traktori ir jaudīgāki, ērtāki un ātrāki, kā stumjamās pļaujmašīnas. Traktoriem ir ilgāks ekspluatācijas laiks, tie spēj attīstīt ātrumu līdz 10 km/h, tāpat tie ir aprīkoti ar 30 zirgspēku jaudīgo dzinēju. Pašgājējpļaujmašīnas ir krietnu vien dārgākas par parastajām benzīna iekārtām, ar to ir grūtāk nopļaut zāliena malas, tās izsautē smagās un mitrās augsnes, tādēļ 6 āru lielam zemesgabalam tās nav ieteicamas.

Trimmeri

Uz pleca piestiprināmās pļaujmašīnas ir piemērotas zāliena pļaušanai pie žoga, ceļmalās, zem krūmiem u.c. Šāda veida iekārtas var funkcionēt dažādos veidos:

• Plastmasas stieple (ar ko griež mīksto zāli - izkaltušos stiebrus, krūmu jaunaudzes vai augstās zāles tā nespēs pieveikt) bieži saplīst;
• Metāla naži (lieliski nogriež pat augstu vai sacietējušo zāli, ciņus, ne pārāk biezas krūmu jaunaudzes);
• Speciālie diski (pārvar ne pārāk biezas koku saknes un ir piemērotas silmalu, dārzu un ceļmalu kopšanai).

Šāda veida pļaujmašīnām nav bagāžas nodalījuma, tādēļ nogriezto zāli vajadzēs savākt manuāli.

Zāliena mēslošana

Zāle labāk aug vieglā, auglīgā trūdzemē. Ja augsne ir smaga un mālaina, tai klāt piejauc smiltis, bet ja ir par vieglu un smilšainu, tad pievieno kūtsmēslus, kūdru vai kompostu. Skābām augsnēm tiek piejaukts krīts, kaļķis vai dolomīts. Zemes struktūru un kvalitāti uzlabo arī organiskais mēslojums „Biogumus", kura sastāvs un iedarbība līdzinās kūtsmēsliem. 0,5 kg pietiek 1 m2 apstrādei. Visas piedevas tiek pārraktas kopā ar augsni 10-15 cm dziļumā. Tāpat ieteicams pievienot minerālmēslus.

Ja nav noteikts, cik daudz augsnē ir kālija un fosfora, ieteicams ir vidējais mēslojumu daudzums. Uzberot dubulto fosfora normu, zāliens nebūs papildus jāmēslo 2-3 gadi. Amonija salpetra norma ir 15-30 g/m2. Dzēstā kaļķa norma smagākām augsnēm ir 45 kg/100 m2, vieglākām - nedaudz mazāka. Slāpekļa mēslojumi tiek iebērti augsnē tieši pie zāliena malas. Gan minerālmēslus, gan kaļķi augsnē izvieto 15 cm dziļumā.

Zālienu mēslo ne tikai pirms iesēšanas, bet arī vēlāk. Augošai zālei nepietiek ar barības vielām telpā - tā zaudē krāsu, viegli pakļaujas bojājumiem. Sastādot mēslošanas plānu, vērā jāņem zāliena funkcijas, kopšanas intensitāte, augsnes struktūra un veģetācija. Sarežģītākā mālainā struktūrā ir vairāk barības vielu, tās ir grūtāk izskalot. No vieglām mālsmiltīm, kas nav tik auglīgas, mēslojums tiek izskalots ātrāk.

Zālienam nepieciešami daudzveidīgie materiāli, taču visvairāk tas cieš no slāpekļa, fosfora un kālija trūkuma. Mazāk nepieciešami ir kalcijs, magnijs, sērs, kā arī mikroelementi bors, dzelzs, mangāns, varš, cinks, molibdēns, hlors. Zāliens jāmēslo arī ar organiskajiem materiāliem (kompostu, kūtsmēsliem, kūdru, kaulu miltiem u.c.). Organiskos mēslojumus labāk izmantot rudenī vai agrā pavasarī, ar kompostu vai kūtsmēsliem apstrādājot visu zāliena teritoriju. Pēc mēslojuma izvietošanas viss tiek sagrābts un pievelts, lai augsne labāk uzņem barības vielas.

Augsne tāpat ir jākaļķo. Piemērotākais laiks kaļķošanai ir rudens vai agrais pavasaris. Vieglo mālsmilšu augsne tiek kaļķota ik pēc 3-4 gadiem. Smago mālsmilšu augsni var kaļķot ik pēc 5-6 gadiem.

Zāliena apkalpošana

• Bedres. Ja bedrītes nav lielas, tās aizber ar smilšu un zemes maisījumu un izlīdzina. Lielās bedres apstrādā savādāk: ar lāpstu caur bedres centru tiek novilktas krustojošās līnijas, un velēnas kārtas malas tiek uzmanīgi atlocītas. Bedrē ieber zemes un smilšu maisījumu, izlīdzina. Ja nejauši izveidojas pakalniņš, noņem tik daudz zemes, cik nepieciešams izlīdzināšanai. Velēnas kārta tiek atgriezta vietā. Zāliens tiek labi aplaistīts.
• Nelīdzenums. Tiek izgriezts glīts kvadrāts ar bojāto vietu vienā no malām. Kvadrāts tiek pacelts un pagriezts tā, lai bojātā vieta izrādītos zāliena centrā, bet māla būtu līdzena. Caurumu aizber ar zemi un iesēj zālīti, pēc tam pamatīgi aplaista.
• Zāliens ātri vien izplešas uz blakus esošajām dobēm. Lai šo trūkumu novērstu, zāliena malas ir biežāk jāapgriež. Var ievietot zālienu ķieģeļu, dēļu ietvarā, kas būtu zemāki par zāli.
• Kā atjaunot ar mājdzīvnieku urīnu bojātās vietas. Ar šo problēmu ir ļoti sarežģīti tikt galā. Vienīgais risinājums ir kārtīgi laistīt šādas zonas. Ja vieta ir pārāk izdegusi, zāliens ir jāpārstāda.
• Koks, kas aug šajā vietā, ir izveidojis jaunaudzes. Parādījušās jaunaudzes izcērt, pirms tam piepaceļot velēnas kārtu. Velēna tiek atgriezta vietā, bet izveidojušos dobumus aizpilda ar zemi un kārtīgi aplaista.
• Zāliens neaug zem kokiem. Vairums zālaugu ēnu nemīl, tādēļ jāizvēlas tāds zāļu maisījums, kurā zāles būtu izturīgas pret ēnu.
• Dzeltenie plankumi. Viens no rašanās cēloņiem ir nepietiekams barības vielu daudzums. Šādā gadījumā tas ir jāpalielina. Vēl viens iemesls - vienkārša drenāža vai saspiesta augsne. Uzirdiniet to ar zariem. Nav izslēgts, ka par iemeslu ir kāda slimība. Ar tām cīnās ar fungicīdu palīdzību.
• Sūnas. Sūnu rašanās galvenais cēlonis ir ēna, skābā, mitrā augsne, sliktā drenāža, nepietiekošs slāpekļa piedevu daudzums augsnē. Atrisinot šīs problēmas, bieži pazūd arī sūnas. Ja platība ir maza, sūnas var likvidēt ar grābekli.
• Fuzarioze. Fuzarioze jeb sakņu puve ir viena no bīstamākajām zālienu slimībām. Šī slimība skar saknes, tā izplatās sniega kušanas laikā, kad ir mitrs un vēss, kad nesasalusī zeme pārklājas ar sniegu. Bojātās lapas gūst baltu, sudrabkrāsas vai pelēcīgu nokrāsu, vietām pat rozā masu. Vislabākā aizsardzība ir apsmidzināšana ar fundazolu. Apsmidzināšana tiek veikta pēc pēdējās pļaušanas. Zāliens būs pasargāts, ja vēlā rudenī neizmantosiet slāpekļa mēslojumus, bet agrā pavasarī novāksiet kustošo sniegu un noņemsiet mitro virskārtu.
• Miltrasa. Miltrasu izraisa dažādi mikroskopisko sēnīšu veidi: Sphaerotheca, Erysiphe, Podosphaera, Microsphaera un Uncinula. Raksturīgākās pazīmes - baltās, pelēcīgas vai brūnās krāsas apsūbējums uz lapām, dēstiem un augļiem, kas izskatās apbērta ar miltiem. Miltrasa aktīvāk izplatās sausā karstā vasarā uz kupli augošajiem un labi mēslotiem augiem. Augu slimie orgāni slikti asimilējas, dažkārt deformējas un izkalst. Miltrasas izplatīšanos kavē augu atlieku iznīcināšana, slimo augu izgriešana un sadedzināšana, augu apsmidzināšana ar varu nesaturošu fungicīdu, slāpekļa daudzuma normēšana mēslošanas gaitā.
• Lāsainums. Lāsainumu izraisa Drechslera un citi mikroskopiskie organismi. Uz lapām parādās iedzeltenas, 0,5-1,2 cm lieli plankumi. Slimības simptomi izzūd pēc fungicīdu izsmidzināšanas, smilšu uzbēršanas u.c.
• Skudras. To izmitināšanas simptoms ir nelieli zemes kalniņi, izbalējusī zāles krāsa. Dažādus izmidzināšanas līdzekļus pret skudrām, kas ir nopērkami veikalos, ieteicams ar nelielu medicīnisko klizmu iesmidzināt tieši skudru pūžņa alās vakaros, kad skudras atgriežas mājup. Cita metode ir iesmidzināt stipra ķīmiskā līdzekļa šķīdumu augu pasargāšanai no kaitēkļiem; sausu borskābes pulveri (atrodams aptiekās) sajaukt ar pūdercukuru un uzbērt pie skudru pūžņa sausā dienā.
• Sliekas. Slieku pazīmes ir nelieli salipušie zemes kalniņi. Parastajiem zālieniem sliekas nenodara ļaunumu, gluži otrādi - uzirdina augsni, taču dekoratīvajiem, zemu apgrieztajiem zālieniem sliekas var būtiski kaitēt. Ja uz 1 m2 ir vairāk kā 50 sliekas alas, ir jāveic to iznīcināšanas pasākumi.
• Sēnes. Sēnes sāk attīstīties mitrā vasarā. Pašas par sevi nenodara ļaunumu, taču tās ir jāiznīcina, kamēr nav izplatījušās sporas. Ja sēņu ir ļoti daudz, to augšanas vietas būtu jāapstrādā ar permanganāta šķīdumu, tāpat zāliens biežāk jāvedina un jāaizber ar smiltīm.
• Kurmji. Alas bojā augsnes kvalitāti. Kurmjus var atbiedēt gan ar tautas metodēm, gan mūsdienīgajiem līdzekļiem: alā ievietojiet amonjakā vai terpentīnā izmērcēto vati; pelnu traukā ar izsmēķiem ielejiet ūdeni, tad tajā izmērcējiet auduma gabalu un ielieciet alā; slazdi; īpašas ierīces, kas izplata zemās frekvences signālus, ko nepanes kurmji.
• Kā cīnīties ar nezālēm. Ja nevarat paspēt manuāli izravēt nezāles, ieteicams apsmidzināt zālienu ar herbicīdiem.

Zālienu kopšanas kalendārs