Slīpmašīnas
Šie instrumenti noder līdzenu, izliektu vai ieliektu virsmu rupjai, stabilai apstrādei un slīpēšanai.

Darbības princips
Slīpripu ar ritenīšu gultņiem saslēdz pie dzenvārpsta galā piestiprināta diska, kas veic iesūkšanas turbīnas funkciju. No dzinēja uz slīpripu tiek nodota svārstveida kustība, bet centrbēdzes spēks nodrošina griešanās kustību. To kopējā darbība liek slīpripai griezties pa elipsi, nepārtraukti mainot kustības virzienu. Instrumenta produktivitāte ir atkarīga no abrazīvās slīpripas abrazīvu lieluma un centrbēdzes kustības.
Turbīna caur šķirbām abrazīvā vai piemērotiem slīpripas atvērumiem iesūc putekļus putekļu savācējā. Savācējs var būt plastikāta kasete, papīra vai auduma maisiņš. Tāpat ir iespējama putekļu ārējā iesūkšana, lietojot sinhroni ieslēgtu putekļu sūcēju. Putekļu iesūkšana ļauj izbēgt no apstrādājamās virsmas sasilšanas, paildzina abrazīva kalpošanas laiku un ļauj saskatīt noslīpēto laukumu.
Lielākā daļa slīpmašīnu ir aprīkotas ar bremzēšanas sistēmu, kura neļauj slīpripai ar abrazīvu darboties tukšgaitā. Tas var būt parasts gumijas apvalks, ABC bremzes vai elektroniskais regulators, un tiem visiem ir viens mērķis – aizsargāt apstrādājamo virsmu no nevēlamiem defektiem vai skrāpējumiem.

Lietošana
Elektriskās slīpmašīnas der visiem slīpēšanas darbiem: gan rupjiem, gan smalkiem. Visbiežāk abrazīvās slīpripas ātrumu maina ar elektronisko regulatoru. Neliels ātrums nepieciešams rupju, krāsotu virsmu apstrādei un slīpēšanai, liels – cietai koksnei un apdares darbiem. Pirms darba sākuma vajadzētu pamēģināt apstrādāt vajadzīgā materiāla izmēģinājuma paraugu. Pirms ieslēgšanas mašīnu vajadzētu piespiest pie apstrādājamās virsmas, tad tā sāks darboties gludi, neizmantojot visu spēku.
Apstrādājot rupju virsmu, mašīnu nevajag ļoti spiest, pietiek tikai to kustināt. Slīpripa brīvi kustas un noņem nevajadzīgo slāni. Ja instrumentu spiedīs, slīpripa kustēsies lēnāk. Tāds veids der stabilai un vienmērīgākai apstrādei.
Kustināt slīpmašīnu vajadzētu ar abām rokām, tad tā kustēsies lēnāk un vienmērīgāk. Nevajadzētu to sasvērt un slīpēt tālu esošas virsmas. Kustināt mašīnu var jebkurā ērtā virzienā, jo slīpripa kustas uz jebkuru pusi. Lai uz apstrādātās virsmas nerastos nelīdzenumi, katru vietu ir vērts līdzināt vairākas reizes, un nevajadzētu uzreiz sasniegt vēlamo rezultātu. Vajag būt uzmanīgiem un par daudz nenoslīpēt virsmas malas. Sarežģītiem darbiem vajadzētu lietot ārējo atbalstu, kas ir vertikāls slīpmašīnai. Tas uzlabos instrumenta līdzsvaru.
Ir trīs cietības pakāpju slīpripas. Ar pašām mīkstākajām slīpē virsmas, uz kurām svarīgi saglabāt visus izliekumus. Ja vēlaties to noņemt, vajag atskrūvēt vienu skrūvi. Ir arī modeļi ar 3 stiprinājuma skrūvēm.

Uzraudzība
Putekļu savācēju vajag tīrīt, kad ir pilna apmēram trešdaļa tā tilpuma. Pirms sākat metāla slīpēšanu, obligāti izpuriniet maisiņu, jo no dzirkstelēm tā saturs var aizdegties, kaut arī mūsdienu slīpmašīnas ir labi aizsargātas no putekļiem un tām nevajag speciālu uzraudzību. Dažreiz vajadzētu ar saspiestu gaisu iztīrīt putekļu iesūkšanas atveri un slīpmašīnas diska virsmu. Nekad nesmērējiet iesūkšanas atveri ar smērvielu, jo pielipušās putekļu daļiņas traucēs mašīnas darbam.

Abrazīvās ripas
Abrazīvā (no lat. val. abrasio - noskrāpēšana) ripa paredzēta precīzai un kvalitatīvai dažādu formu izgriešanai no tērauda, čuguna, krāsaino metālu sakausējumiem, flīzēm, keramikas, ģipškartona, marmora, granīta, akmens un betona. Šī darba veikšanai ir nepieciešama pārnēsājama darba mašīna vai leņķa slīpmašīna. Tā kā ripas griešanās ātrums ir liels, tikai kvalitatīvs produkts spēj nodrošināt drošību darba laikā.

Mājas apstākļos lietojamās abrazīvās ripas diametrs parasti ir no 100 līdz 500 mm (ja lieto leņķa slīpmašīnu, ripas diametram nevajadzētu pārsniegt 230 mm), tās ir no 1 līdz 5 mm biezas, stiprinājuma atvēruma diametrs – 22 vai 32 mm.
Abrazīvajai ripai, salīdzinot to ar dimanta ripu, ir divas priekšrocības: 1)strādājot nav svarīgi to atdzesēt ar ūdeni, jo temperatūra nepārsniedz 70–80°С; 2) abrazīvā ripa nenotrulinās. Mazinoties šķērsgriezumam, tā pastāvīgi „uzasinās“. Strādājot ar abrazīvajām ripām, vienmēr rodas dzirksteles, bet tās ir pārāk mazas, lai varētu ievainot vai apdedzināt.

Slīpripas darbu ietekmē tās ātrums un virzība. Uz ripas vai tās etiķetes jābūt norādītam maksimālajam pieļaujamajam griešanās ātrumam. Krievijā ražotajām slīpripām papildus pa diagonāli tiek novilkta līnija: dzeltena (60 m/s), sarkana (80 m/s) vai zaļa (100 m/s).

Virzībai jābūt no 0,2 līdz 0,8 m/min. Ja process neprasa papildus fizisko spēku, abrazīvās ripas daļiņas sāk pārāk ātri „birt“ no ripas, un intensīvas metāla sasilšanas dēļ ripa var iesprūst un sabojāt slīpmašīnas motoru.
Griežamā metāla biezums nedrīkst pārsniegt 15 proc. no ripas diametra. Ja neievēro šos noteikumus, metāls tiek „dedzināts“, mazinās slīpripas resursi un darba produktivitāte.

Abrazīvās ripas ir elastīgākas par dimanta, taču tām ir mazāk resursu. Ja materiālu griezt nākas tikai dažreiz, tam lieliski derēs abrazīvā ripa. Cita lieta, ja griezt nākas katru dienu. Tad vajadzētu iegādāties dimanta ripu. Tiesa, mēs nerunājam par metālu griešanu, jo šajā jomā abrazīvajai ripai konkurentu nav. Pirms darba sākšanas vajadzētu vēlreiz izlasīt leņķa slīpmašīnas instrukciju un uz to arī balstīties, lai neradītu traumas.

Daži noteikumi, izvēloties abrazīvo ripu
Pārliecinieties, vai ripa nav deformēta un uz tās virspuses nav izciļņu vai plaisu. Vēlams, lai uz ripas norādītais maksimālais pieļaujamais griešanās ātrums nebūtu mazāks par leņķa slīpmašīnas griešanās ātrumu. Neaizmirstiet, ka griežot tiek lietotas tikai 2/3 no abrazīvās ripas diagonāles.
Nerekomendē slīpripu stiprināt pie leņķa slīpmašīnas, ja tai nav stiprināšanas elementa. Ar mazāku slīpripu griezt ir vieglāk, ir mazāk putekļu, bet tā ātrāk nolietojas.

Praktiski padomi
Jaunai ripai vajag ļaut vismaz 5 minūtes darboties tukšgaitā, jo transportējot tā varētu būt sasista, uz korpusa radušās plaisas, un strādājot no tās var birt smalkas atlūzas. Pastāvīgi lietojot, slīpripa samazinās, tāpēc pēc daudzkārtējas lietošanas samazinās arī iegriezuma dziļums.

Ar ūdeni dzesēt vajadzētu ļoti reti, taču, lai tas būtu efektīvi, slīpripas griešanās ātrumu vajadzētu samazināt par 30-50 proc.
Vajag iestiprināt tikai vienu griežamā metāla pusi, jo sakarstot tas var deformēties, un ripa var iestrēgt. Griežot biezu stieni, ripas ātrumu vajadzētu samazināt par 15-20 proc., kad griezums ir sasniedzis vidu. Vēlāk to var atkal palielināt. Abrazīvās ripas vajadzētu glabāt sausā vietā.

Metināšanas aparāti
Izmantojot metināšanas aparātu, var visērtāk pašrocīgi izgatavot vienu vai otru metāla konstrukciju. Ieminoties par šo procesu, parasti acu priekšā parādās smagi, neērti, dzirksteļojoši padomju laika metināšanas aparāti, tāpēc lielai daļai pat nerodas doma iegādāties un mājās turēt lielu un neparocīgu „kasti“. Tādus stereotipus vajadzētu aizmirst, jo pēdējā laikā tirgū parādās tik viegli un kompakti aparāti, ka tos var uzskatīt pat par spēļu aparātiem. Tie ir viegli, var pārnēsāt un viegli atrast vietu tā novietošanai, bet strādāt ar to ir tik viegli, ka ikkatrs, kurš to vēlas, var kļūt par metinātāju.

Sadzīvē lielākoties tiek izmantots rokas loka metināšanas aparāts jeb RLM. Metinot ar šiem aparātiem, izmanto ar speciālu pārklājumu segtus metāla stieņus – elektrodus. Tie aizdegas, darbojoties maiņstrāvai vai līdzstrāvai. Temperatūra loka zonā sasniedz 6000-7000°С. To nosaka metināšanai izmantotās strāvas stiprums, kas pie ierobežota aparāta svara nepārsniedz 160-200 A. Ja vēlaties sasniegt tādu elektriskās strāvas stiprumu, izejošo aparāta spriegumu vajag samazināt līdz 48-90V. Ar to pietiek, lai aizdedzinātu loku. Spriegumu samazina, lietojot zemēšanas transformatoru, kas ir neaizstājama aparāta daļa. Ja ir lielāks strāvas stiprums, elektroda diametrs var būt lielāks, un tad var sametināt jau lielākas detaļas.
Metinot dažādus materiālus, strāvas stiprumu vajag mainīt, tāpēc aparātā jābūt paredzētai šīs funkcijas pildošai iekārtai. Lai tas nepārkarstu, tiek lietots viens vai otrs ventilators. Tas palielina aparāta svaru, tāpēc ražotājiem ir jādomā, kā to samazināt. Vienkāršākais veids – ierobežot transformatora darbības laiku. Nevajag aizmirst, ka dažreiz ir svarīgi pārraukt darbu, jo nākas mainīt sadegušus elektrodus, bet pēc 3-5 darba minūtēm nākas gatavot jaunas detaļas. Lai meistars, iejuties darbā, nesadedzinātu transformatoru, bieži aparātos ir ierīkota siltuma taupības iekārta, kura automātiski izslēdz sasilušu aparātu.

Pārsvarā aparāti ir lietojami ar līdzstrāvu, tad loku tīkla spriegums ietekmē mazāk. Lai mainītu strāvu no maiņstrāvas uz līdzstrāvu, zem transformatora ir iemontēts pusvadītāja taisngriezis. Tas palielina aparāta svaru un samazina drošību, taču sametinātajā šuvē ir vairāk detaļu, nevis elektroda metāla, tāpēc ar tādiem aparātiem var sametināt daudz kvalitatīvāk. Samazinās darba laiks un izdevumi. Ar tiem vienkāršāk strādāt, taču tie maksā krietni dārgāk par transformatora aparātiem.

Populārāki kļūst invertori, kuros pirms nostiprināšanas palielināms maiņstrāvas biežums līdz 10-90 kHz. Tādi aparāti atšķiras ar krietni mazāku svaru un lielumu. Strāva zem invertora ir gandrīz līdzstrāva un nav atkarīga no loka garuma svārstībām un sprieguma, tāpēc tās stiprumu var vienmērīgi regulēt un izvēlēties diezgan precīzi. Tas ļauj pat neprofesionālim viegli iemācīties visu sametināt, ieskaitot gan „kaprīzus” alumīnija vai vara sakausējumus, kā arī nerūsējošo tēraudu. Aparāta darba efektivitāti raksturo lietderības koeficients (LDK) procentos ( jo tuvāk 100 proc., jo metinājums būs lētāks) un spēka koeficients (cos φ) (tam vajadzētu būt tuvu vienam).

Metināšanas strāvas stiprumu regulē, lietojot ierīces vadības orgānus ar caurumu aparāta panelī. Vienkāršākos aparātos strāvas stiprumu var pārslēgt pakāpeniski, bet sarežģītākos – vienmērīgi. Dažiem modeļiem ir vienmērīga strāvas stipruma regulēšanas ietaise: vispirms uzstāda vajadzīgo strāvas stipruma maiņas diapazonu, bet vēlāk tā lielumu šajā diapazonā. Pagriežot rokturīti, to uzstāda precīzāk. Tādas ietaises aparāta cenu palielina par 15 – 20 proc.

Sadzīvē lietojamie aprāti ir paredzēti 250-350 darba stundām, pēc kurām nepieciešams profilaktiskais remonts. Rūpnieciskie, pārvietojamie aparāti bez remonta kalpos ievērojami ilgāk, bet tie ir dārgāki par sadzīvē lietotajiem.

Metināšanas elektrodi
Populārākie ir ASV un ANO marku elektrodi ar rutila segumu. Tie noder nelielu ogļu daudzumu saturoša un maz leģētā tērauda metināšanai, izmantojot maiņstrāvu un līdzstrāvu. Ļoti leģētā tērauda, alumīnija, vara un to sakausējumu metināšanai lietojami speciāli elektrodi, kuri piemēroti metināšanai ar līdzstrāvu. Tos saslēdz, ievērojot apbilstošu polaritāti, kas norādīta uz to iepakojuma. Ja plānojat mājās metināt tādus metālus, pērkot aparātu, painteresējieties, vai tas ir piemērots šādiem elektrodiem.

Metināšanas aparātu lietošanas rekomendācijas
Invertori nav tik jutīgi pret sprieguma svārstībām elektrības tīklā kā metināšanas transformatori, kuri neieslēdzas, ja spriegums tīklā samazinās par 15 proc.
Visus aparātus vajadzētu lietot kaut reizi trijos mēnešos. Ja daži elementi, piem., kondensatori, ilgi nesaņem strāvu, samazinās aparāta darbspējas.
Ja plānojat lietot viena tipa vai vienāda šķērsgriezuma elektrodus, ir vērts pirkt tādu aparātu, kuram tie vislabāk der.

Metināšanas lokā izplatītās gaismas spilgtums apmēram 10 000 reizes pārsniedz cilvēka acīm piemēroto spilgtumu, tāpēc metinot svarīgi lietot aizsardzības masku, taču tas traucē vērot procesu, īpaši loka aizdegšanās momentu. Mūsdienu aizsardzības maskām ir „hameleona“ stikls, kurš paliek tumšs, kolīdz tiek aizdedzināts loks, savukārt krāsas līmeni pats var regulēt.

Metināšanas strāva ir atkarīga no tīkla sprieguma. Ja spriegums samazinās līdz 180-200V, vajadzētu metināt ar mazāka šķērsgriezuma elektrodu. Ja metināšanas aparāta vadības panelī ir ampērmetrs, ir vērts atcerēties, kāds spriegums ir nepieciešams viena vai otra metāla metināšanai, bet vēlāk uzreiz uzregulēt nepieciešamo spriegumu.

Rokas zāģis
Arī mūsdienās vēl šad tad ir nepieciešams rokas zāģis. Ko tieši vajadzētu zināt par rokas zāģi? Būs vieglāk zāģēt, ja tam ir ne mazāk kā 8-10 zobi.
Zāģis ar lieliem zobiem zāģēs ātrāk, taču griezuma mala būs nelīdzena no vibrācijas, kura rodas, ja vienlaicīgi strādā pārāk maz zāģa zobu. Instruments ar smalkiem zobiem zāģē lēnāk, jo grūtāk no griezuma vietas izvadīt skaidas, taču griezuma mala ir līdzenāka.

Lai muskuļu spēks tiktu efektīgi izmantots, zāģim ir rupjiem zobiem vajadzētu būt pietiekami garam - 550-560 mm, zāģim ar vidēja garuma zobiem – 450-550 mm, bet ar maziem – 350 mm garam.

Katrs zāģa zobs iegriežas materiālā visā garumā, radot nepieciešamā garuma griezumu. Lai zāģa zobi labi zāģētu materiālu, tiem jābūt asiem. Tos var asināt ar vīli, slīpripu vai abrazīvo ripu. Ja zāģa zobi nav rūdīti, visvienkāršāk ir tos apstrādāt ar vīli.
Lai zāģis neiesprūstu materiālā, uzasinātus zobus vajag izlocīt – izveidot zāģa taciņu: vienu zobu noliec pa kreisi, citu – pa labi. Pēc zāģa „takas“ paplašināšanas ir vieglāk zāģēt, tomēr attālumu, kādā atliec katru zobu, vajadzētu ierobežot. Ja būs atliekts par maz, tas neko nemainīs, ja būs atliekts par daudz, zāģēt būs grūtāk. Problēma ir tajā, ka ātri un precīzi izlocīt zāģa zobus nav tik vienkārši, tāpēc, ja ar tādu darbu saskaraties pirmo reizi, vajag lietot speciālas knaibles un instrumentus.

Atkarība no zāģa uzdevuma, zobi var būt gan vienādas, gan dažādas formas. Šķērsām koksni vislabāk zāģēt ar zāģi, kuram ir trīsstūrveida zobi, kuri labi zāģē, virzoties uz priekšu un atpakaļ. Ja gatavojas koksni zāģēt gareniski, vajadzētu, lai zāģa zobi strādātu kā kalti. Tāds zāģa zobs drīzāk nevis zāģē, bet skrāpē koksni, taču, lai cik tas būtu dīvaini, griezuma vieta būs līdzenāka nekā pirmajā gadījumā. Ja vēlas zāģēt koksni gan šķērsu, gan gareniskā virzienā, vajadzētu, lai zāģa zobi būtu noliekti uz priekšu, tomēr tad ar instrumentu nav tik ērti strādāt, jo tas zāģē, tikai virzoties uz priekšu.

Cenšoties paaugstināt darba produktivitāti un uzlabot zāģēšanas kvalitāti, visbiežāk tiek lietoti zāģi ar 3-5 dažādu formu zobu kombinācijām. Cenšoties samazināt zāģa vibrāciju, zāģējot biezu koksni, bieži tiek lietoti zobi ar maiņas soli. Svaigu un mitru koksni visefektīgāk zāģēt ar zāģi, kura četrus taisnus zobus atdala „vilka“ zobs, kurš izvada no griezuma vietas koksnes audus.

Tēraudam, no kura izgatavots zāģis, jābūt cietam, izturīgam un elastīgam. Pirmā īpašība garantē, ka zāģa zobus nevajag bieži asināt, otrā samazina zāģa lūšanas iespējamību, bet trešā nodrošina, ka zāģis labi strādā un, strauji mainoties zāģēšanas spēkam, nodrošina, ka zāģis nesašķiebjas, ja ir iesprūdis zāģējamajā koksnē. Speciāli termiski apstrādāts zāģis, ja to salieksiet un ātri atlieksiet, viegli noskanot, tūdaļ pat atgūs sākotnējo formu, jo rūdīti ir tikai zobi.

Tāds instruments saglabājas ass 5 reizes ilgāk. To var atšķirt pēc zili melnās zobu krāsas. Tas īpaši labi zāģē KSP, plastiku, ģipškartonu, daudzkārtainu finieri, gāzes silikāta blokus u.c., tomēr vajadzētu izvairīties no naglu zāģēšanas, jo vēlāk „mājas“ apstākļos atgūt sākotnējo asumu vairs neizdosies.

Ja strādā ar mīkstiem materiāliem, bet griezuma malām nav uzstādītas augstas estētiskās prasības, vajadzētu izvēlēties zāģi ar rupjiem zobiem. Liels skaidu daudzums var aizsprostot zobu starpas un traucēt zāģēšanu.

Cietam materiālam kā ozols vai dižskābardis vajadzētu izvēlēties zāģi ar vidēja lieluma zobiem. Ļoti cietam materiālam (plastikai, alumīnijam) un koksnes plākšņu zāģēšanai derēs zāģi ar smalkiem zobiem, kuri neļaus darbarīkam iesprūst materiālā.
Atbilstošu zāģa zobu izvēle vēl nav viss. Dažādiem darbiem izmanto dažādas konstrukcijas zāģus.

Parasti šķiedrainu materiālu šķērseniskai vai gareniskai zāģēšanai lieto zāģīti ar universāliem zobiem. Zāģi ar pietu lieto liektu malu apdarei. Slīpzāģis ir līdzīgs zāģim ar pietu, taču ir šaurāks un tam ir smalkāki zobiņi, tāpēc ar to var zāģēt savienojumu galu kakliņus. Tērauda piets piešķir zāģim lielāku stingrību, tāpēc tā biezumu var samazināt līdz 0,5 mm.

Zāģējot finieri, lieto slokšņu materiālam piemēroto zāģi. Noapaļotajā šī instrumenta priekšējā daļā ir papildus zobiņi, kuri zāģē materiāla iekšpusi. Izliekts zāģis ir piemērots zāģēšanai šaurās vietās vai izzāģējot sarežģītu griezumu kontūras.
Loka zāģis, kura garums parasti ir 2-4 reizes lielāks par augstumu, ir izmantojams rupjai un precīzai zāģēšanai.

Divroku zāģi izmanto rupjai baļķu un resnu koku gabalu zāģēšanai. Zāģis ir neaizvietojams, ja nepieciešams nozāģēt nožuvušus zarus, tāpēc bieži tiek saukts par dārznieka zāģīti. Tas var būt salokāms kā nazis, kā arī ar garu kātu.

Liela daļa ražotāju pārdod zāģus, kuru zobi ir apsegti ar speciālu ieliktni, lai pasargātu tos no notrulināšanās. To var izgatavot arī pats, gareniski pārriežot atbilstoša diametra gumijas vai plastmasas cauruli. Ja zāģi ilgu laiku nelieto, zobus vajadzētu sasmērēt ar mašīnas smērvielu, uzlikt ieliktni un atstāt zāģi sausā vietā.
Daudzi ražotāji piešķir gada garantiju, taču instruments kalpos daudz ilgāk, ja to sargās un pieskatīs.

Daži padomi
Iezīmējot iespējamo zāģējuma vietu, nevajadzētu aizmirst tā platumu, lai varētu zāģēt pa izvēlēto līniju, saglabājot vajadzīgo lielumu.
Vajadzētu izmantot visu zāģa garumu, zāģējot izmantot plaukstas pamatu, pleca muskuļus un ķermeņa augšējo daļu. Plats zāģēšanas solis atvieglo atbrīvošanos no skaidām. Vispirms vajadzētu zāģi ielaist materiālā, turpināt darbu, zāģi nespiežot, bet izmantojot tā svaru.

Ja zāģis iesprūst griezuma vietā un saliecas, iemesls ir pārāk mazs zobu izliekums vai zāģējamā materiāla īpatnības. Citā gadījumā zāģa zobus var sasmērēt ar vasku, ziepēm vai griezuma vietā iedzīt ķīli.

Ja plāna, daudzkārtaina materiāla vai koksnes zāģēšanai lieto zāģi ar rupjiem zobiem, vislabāk to ir turēt nelielā leņķī no virsmas (ne vairāk kā 15–25°). Vienlaicīgi ar virsmu var saskarties ne mazāk kā 3-5 zobi. Tikai tad darbs būs drošs, jo neatšķelsies atsevišķi materiāla gabaliņi.

Lai materiāls, īpaši koks, zāģēšanas beigās nesašķeltos, apakšā vajadzētu palikt tēsta koka gabaliņu. Tā tiks saudzēta arī virsma, uz kuras ir novietots zāģējamais materiāls.

ACA.LV

Līdzīgus rakstus lasiet sadaļā Celtniecības tehnika