Skrūvgrieži, kas gan sākotnēji liekas gaužām vienkāršas ierīces, tiek piedāvāti apbrīnojami plašā sortimentā. Zinātniski tehniskā progresa rezultātā izstrādājumi ir pietiekošā daudzumā pieejami patērētājam, turklāt arī tirgus ekonomika dara savu - teju ikviens ražotājs ievieš oriģinālu, līdz šim neizmantotu konstrukciju. Taču vai mūsu zināšanas par tām ir pietiekošas, jeb mūsu izvēli nosaka maldīgs uzskats, ka ja visi skrūvgrieži veic vienādas funkcijas, tad kādēļ lai par tiem pārmaksājam? Vēlāk gan nākas saskarties ar tulznām uz plaukstām, sabojātiem uzgaļiem, salauztām skrūvēm utt. - "apgaismība", par kuras piedzīvošanu samaksāta nauda. Kam tad jāpievērš uzmanība, izvēloties šo instrumentu?

Rokturis

Rokturis atrodas nemitīgā saskarsmē ar lietotāja plaukstu, tādēļ tā priekšrocības un trūkumi nosakāmi pēc diviem faktoriem - izgatavošanas materiāla un ģeometrijas, no kuras ir atkarīgs, kā spēka pielietošana ietekmēs skrūvi, kāds griezes moments un aksiālais spēks to "piespiedīs ieņemt savu vietu".
Ergonomiskā forma ietver lielā rādiusa zonu roktura galā ar platu apaļu "pakausi" bez asām šķautnēm augstā griezes momenta nodošanai un šaurāku apgabalu ("vidukli") tuvāk stienim, kas ļauj ātri pagriezt darbarīku ar pirkstiem.
"Apaļiem" modeļiem parasti noslīpē dažas skaldnes, lai skrūvgriezis nenoripotu no slīpām virsmām. "Caurumi" pie roktura gala ir paredzētas instrumenta piekarināšanai, kas nodrošina ērtāku tā uzglabāšanu.

Materiāls

Modeļiem, kas ir paredzēti liela spēka nodošanai, ir svarīga cieša roktura piekļaušanās plaukstai un izslīdes novēršana (tā var veicināt tulznu rašanos). Šo uzdevumu risināšanas nolūkos ergonomisko rokturu plastmasas korpusi tiek aprīkoti ar gumijas ieliktņiem. Vēl viens ieguvums - materiāla ķīmiskā izturība jeb spēja izturēt kontaktu ar eļļu, benzīnu, šķīdinātājiem vai acetonu.
Vairums daudzkomponentu rokturu ir piemēroti izmantošanai sausā vidē, lai gan īslaicīga saskarsme ar ķimikālijām tiem nekaitē. Tomēr, ja noteikti zināt, ka darba apstākļi būs sarežģīti (no ķimikāliju klātbūtnes viedokļa), būs jāsamierinās ar gumijas rokturi. Ļoti reti atrodami specializētie izstrādājumi ar lakotiem koka rokturiem, kuru galvenās funkcijas lielākoties attiecināmas uz koksnes apstrādes darbiem.
Plastmasa ir mīksts materiāls, tādēļ ne visi skrūvgrieži spēj izturēt sitienus ar āmuru. Taču reizēm no tiem neizdodas izvairīties (piemēram, sarūsējusī skrūve, reizēm rīku izmanto kā cirtni).Par ass gatavību sitieniem liecina metāla ieliktnis roktura galotnē. Šādos modeļos stienis ierīkots visā to garumā, bet tā galā atrodas speciālā uzmava, tādēļ sitieni nekaitē rokturim.

Skrūvgrieža stienis

Šeit viss ir atkarīgs no metāla. Labi ražotāji netaupa uz šīs detaļas un izmanto leģētu tēraudu (visbiežāk hroma-vanādija tēraudu), kas nodrošina ilgu kalpošanas laiku. Izstrādājums no sliktas kvalitātes materiāla dažkārt izskatās pievilcīgi, taču neiztur pat mēnesi, noslīpējoties un saliecoties. Tas var notikt arī, izmantojot slikta rūdījuma tēraudu, tādēļ cietība ir viena no svarīgākajiem instrumenta kvalitātes rādītājiem. Daudzos gadījumos tās pakāpe ir pat atrunāta likumdošanā. Saskaņā ar valsts standartu 10754-93 darbdaļas cietības rādītājam jāatrodas diapazona HRC 47-52 ietvaros. Ja šis rādītājs nav sasniegts, tad izstrādājums būs pārāk plastisks, ātri noslīpējams un izliekams, ja pārsniegts - tad tas būs trausls un ātri lūstošs.
Metāla ļaunākais ienaidnieks - korozija. Aizsardzības nolūkos stieņu parasti tiek hromēti.
Stieņa profils šķērsgriezumā parasti ir apaļš, taču sastopami arī modeļi ar sešskaldni. Abu šo risinājumu sintēze - apaļš stienis, kas pie roktura pastiprināts ar sešskaldni. Tādējādi ar uzgriežņu atslēgas palīdzību skrūvi var vieglāk ietekmēt ar lielāku spēku. Runājot par stieņa garumu, jāatzīmē, ka tas var ievērojami atšķirties. Taču visu variāciju vienīgais mērķis - izvēlēties ērtāku modeli. Eksistē gan ļoti mazi skrūvgrieži, kas viegli iekļaujas plaukstā, gan ļoti lieli, kuru stienis vairakkārt pārsniedz roktura garumu. Abi šie veidi, neraugoties uz vizuālām atšķirībām, nodrošina pieeju grūti sasniedzamām vietām.
Ir arī visai oriģināli skrūvgrieži, piemēram, skrūvgrieži ar dubultu izliekumu. Šajos modeļos no abiem roktura galiem atzarojas 90 grādu leņķī ieliektie stieņi ar dzeloni (tie parasti ir atšķirīgi). Ir atrodami arī skrūvgrieži ar lokano vārpstu jeb ieliktni starp rokturi un uzgali, kas ļauj strādāt arī slīpumā.

Dzelonis

Plašas izmantošanas skrūvju veidu nav daudz, un ikvienam veidam eksistē atbilstošas ģeometrijas dzelonis.
Labs uzgalis nedrīkst pieļaut izslīdi, kontaktējot ar galviņu, tādēļ daudzi ražotāji veido nelīdzenu dzeloņa virsmu vai pat veic rievojumu. Daudzos dārgos modeļos labākai sazobei uzgalis tiek apsmidzināts ar speciālu šķīdumu.
Daži ražotāji izmanto īpašu rūdījuma tehnoloģiju, kas paredz dzeloņa cietību, lielāku par stieņa cietību. Melno uzgaļa krāsu nevajadzētu skaidrot ar speciālu termisku apstrādi - tas parasti ir oksidēšanas rezultāts. Oksidēšanas nolūks līdz ar aizsardzību pret koroziju ir sazobes veicināšana: virsma šī procesa rezultātā kļūst nelīdzena un neslīd.

 Avots www.nikatools.ru