Mitrums privātmājā parasti nokļūst parasti vai no augšas, vai apakšas. Pirmajā gadījumā par cēloni var būt caurs jumts, un šo problēmu šoreiz neaplūkosim. Smalkāk izskatīsim metodes, kā pasargāt pamatus un pagrabus no mitruma.

Lai cik pārsteidzoši, mitruma rašanos mājas apakšējā daļā var izraisīt no augšpuses iekļūstošais mitrums. Ja palūkosities uz mājas jumtu lietus laikā, redzēsiet pamatīgas ūdens strūklas, kas notek uz zemes. Ja jumts ir ierīkots pareizi, lietus ūdens tiek savākts noteku sistēmā un izvadīts lietus ūdens kanalizācijā. Ja tāda nemaz nav ierīkota, ir jānodrošina virsmas bruģējums, lai ūdens neiesūktos zemē tieši pie fundamenta.

Šāds bruģējums tiek veidots no ūdensnecaurlaidīgā materiāla - betona vai asfalta. Cieši piekļaujoties cokolam, tas apskauj mājas perimetru, izvirzoties par 20-30 cm pār karnīzi ar ūdens notekcaurulēm. Tādējādi ūdens no jumta nokļūs uz bruģa, un tad aizplūdīs tālāk.

Taču visas problēmas bruģis atrisināt nespēs - tas palīdz tikai cīņā ar lietus ūdeni. Savukārt ūdens gruntī nonāk ne tikai nokrišņu veidā. Mālsmilšu gruntīs sastopama tāda parādība kā maldu gruntsūdens, kuras apjomu arī nosaka nokrišņu daudzums un biežums, tāpēc sausā laikā ūdens var izzust. Ir arī īstie gruntsūdeņi, kas atrodas noteiktā dziļumā un nemitīgi iespaido pamatus. Tieši šādi ūdeņi lēnām pasliktina pamatu kvalitāti, rezultātā betona pamati var tikt izstumti no grunts, zemei aizsalstot.

Saprast, kādā veidā grunts ūdeņi nākotnē ietekmēs pamatus, palīdzēs ģeoloģiskā izpēte. Tās gaitā tiek noskaidrots, cik aktuāla ir pamatu un pagrabu hidroizolācija un drenāža. Var veikt horizontālo cauruļu drenāžu, kas šķērsos ūdens horizontu. Nepieciešamības gadījumā ēkas apkārtnē izveido apļveida drenāžu. Dažos gadījumos izmanto nošķirošo drenāžu - ja māja izbūvēta uz nogāzes, tad gruntsūdeņu nošķiršanai drenāžu ierīko virs tiem. Drenāžas ierīkošanai izmanto plastmasas caurules ar biezām sieniņām un azbestcementa un porainā betona caurules. Tāpat ir jāapdomā, kur nokļūs izvadītais ūdens. To var izvadīt tuvumā esošajā grāvī, avotā, upē vai speciālajā drenāžas akā, no kuras šķidrumu pēc tam atsūknē ar sūkni.

Taču arī drenāža nespēj garantēti pasargāt no mitruma. Drenāžas cauruļu sistēma var efektīvi izvadīt vien augšējos gruntsūdeņus, bet dziļo gruntsūdeņu gadījumā drenāža ir bezjēdzīga.

Pret ūdens spiedienu

Šajā gadījumā risinājums ir viens - pamatu hidroizolācija. Pretspiediena hidroizolācija pasargā pamatus no gruntsūdeņu hidrostatiskā spiediena. Savukārt nesošo konstrukciju pasargāšanai no mitruma iekļūšanas plaisās un porās izmanto kapilāro izolāciju.

Pagrabu hidroizolācijas ierīkošanas īpatnības nosaka ūdens ietekmes raksturs, izmantoto konstrukciju un materiālu īpašības, kā arī telpām izvirzītās prasības. Šī informācija ir svarīga arī izvēloties hidroizolācijas materiālus, jo to caurlaidīgumam, ilgmūžībai un tvaiku caurlaidīgumam jāatbilst situācijai.

Jāsaka, ka rūpes par būves apakšējo robežu jāsāk jau pamatu ieklāšanas gaitā. Lai papildus nodrošinātu betona mitrumizturīgumu, būvējot pamatus, jāizmanto speciālās modificējošās piedevas (to izmantošanas metodiku labi pārzina speciālisti). Un tomēr - betons paliek betons, arī modificētajā variantā to nevar uzskatīt par mitrumizturīgu.

Iesākumam aplūkosim, kā izveidot pretspiediena hidroizolāciju. Viena no metodēm ir betona konstrukciju apstrāde ar auksto vai karsto bituma mastiku. Pirms šādas mastikas izmantošanas pamatne jāsagatavo - jānotīra, jāatbrīvo no taukiem vai krāsas atlikumiem, kā arī jāizlīdzina. Sausās gruntīs pagraba ārsienas izlīdzina ar cementa javu un divreiz pārklāj ar karsto bitumu vai auksto mastiku. Mitrās gruntis parasti ir smagākas - piemēram, smilšmāls un māli, kuriem raksturīgs lielāks ūdens ietilpīgums. Šajā gadījumā pagrabu ārsienas jāapstrādā ar cementa-kaļķa apmetumu, bet pēc tam divreiz pārklāj ar karsto bitumu. Auksto mastiku klāj tieši uz attīrītās pamatnes bez iepriekšējās apmešanas. Ja grunts ir ļoti mitra, izmanto atbilstošās cementa markas vai sagatavo cementa javu ar blīvējošām piedevām.. Tāpat ir iespējama pretspiediena hidroizolācija ar cementa dispersiju. Tās tiek ražotas sauso maisījumu vai pastas veidā, kas ir ļoti ērti, ja darbu apjoms nav liels.

Ruļļu līmmateriālu izmantošanai nepieciešama īpaši rūpīga virsmas sagatavošana. Tai jābūt izlīdzinātai, iztīrītai, izkaltētai, pārklātai ar aukstu gruntējumu ­- tikai tad to var aplīmēt. Līmējot, katrai nākamai loksnei par vismaz 100 mm jāpārklāj iepriekšējā loksne vertikālās šuvēs un par 150 mm horizontālās.

Minētās tehnoloģijas parasti izmanto hidroizolācijas ierīkošanai vēl tikai topošajās celtnēs, kuru pamatu sienas paredzētas vaļējas, līdz ar to tās vislielākā mērā pakļausies mitruma iedarbībai. Šī metode var būt efektīva arī jau uzceltajā mājā, taču tad papildus ir jāveic zemes darbi, kas sadārdzinās būvniecības izmaksas. Līdz ar to secinām -pamatus labāk izolēt savlaicīgi, nevis tad, kad pagrabstāvs ir jau applūdis.

Aizdaram poras

Mitruma postošā iedarbība vispirms skaidrojama ar to, ka tas spēj iekļūt betona konstrukcijas sīkākajās porās un mikroplaisās. Par cik aizsalstot, ūdens paplašinās, ziemā betons nenovēršami noārdās.

Lai šo problēmu atrisinātu, tika izgudrota kapilārā hidroizolācija, kas ļauj efektīvi pasargāt betona konstrukcijas arī tad, ja tās ir nemitīgā saskarsmē ar ūdeni. Pamatu konstrukcijas detaļas pārklāj ar speciālo līdzekli, kura sastāvā ir aktīvie reaģenti, kas mijiedarbojas ar kaļķi un mitrumu. Reakciju rezultātā betona poras un plaisas aizpilda nešķīstošie ķīmiskie savienojumi, kas izslēdz ūdens iekļūšanas iespējas tajās.

Kapilārās izolācijas galvenā priekšrocība - drošums. Krāsas kārta vai līmētais materiāls var sasprēgāt, un ūdens tūlīt pat atsāks savu postošo iedarbību. Ja tiek izolētas poras, ir ļoti jāpacenšas, lai konstrukciju sabojātu un ūdens atkal varētu tajā tikt.

Šo hidroizolācijas metodi raksturo spēja netraucēt brīvai gaisa apmaiņai betona iekšienē. Kapilārā hidroizolācija var tikt izmantota gan konstrukcijas ārpusē, gan iekšpusē, gan sausām, gan mitrām virsmām. Šāda apstrāde nodrošinās betona cietību un salizturību. Runājot par ilgmūžību, jāatzīst, ka tik dziļa hidroizolācija ir efektīva visā būves kalpošanas laikā.

Hidroizolācijas trūkums šajā gadījumā var būt ķīmiskā līdzsvara izjaukšana betonā, rezultātā uz tā virsmas var veidoties sāls nogulsnes, bet dzelzsbetona konstrukcijās var sarūsēt armatūra. Šāds izolācijas veids nav efektīvs arī tad, ja kapilāra plaisu platums pārsniedz 0,3 mm vai virsma tiek bieži pakļauta būtiskām pārslodzēm.

Tieši tāpēc dziļā hidroizolācija, tāpat kā jebkura cita metode, nespēj nodrošināt pilnīgu pamatu aizsardzību no mitruma, bet var kalpot tikai kā viens no pasākumiem šīs aizsardzības nodrošināšanai. Dažiem pamatu elementiem piemērotāka ir viena izolācijas metode, citiem - otra. Piemēram, pamatu nekustīgās daļas var pasargāt ar kapilāro izolāciju, bet vietās, kur konstrukcija var izkustēties, labāk izmantot elastīgo mastiku.

Ir arī vēl viena metode - betona virsmas hidrofobizācija. Konstrukcija šajā gadījumā tiek pārklāta ar īpašo līdzekli, kas arī nosprosto betona poras, taču nenonāk dziļāk. Šie līdzekļi tiek uzklāti uz iepriekš notīrītām virsmām ar otu, veltnīti vai pulverizatoru, tad diennakts laikā tiek nodrošināts hidrofobais efekts. No šīs konstrukcijas mitrums vienkārši noplūst, un ja uz virsmas nav bojājumu,  šī hidroizolācija ir ļoti efektīva.

Tehnoloģiju nianses

Līdz ar hidroizolācijas līdzekļu pārzināšanas, ir jāzina arī tas, kādām vietām jāpievērš vislielākā uzmanība. Vispirms jāaizsargā tā dēvētās šuves starp betona kārtām. Tās rodas, ja pamati tiek ieklāti pēc monolītā principa ar lielu intervālu starp betona kārtām. Tad ikvienu kārtu būtu ieteicams pārklāt ar hidroizolācijas līdzekli - lai iekšpusē nenonāktu mitrums un uzlabojas nākamo betona kārtu adhēzija.

Īpaša aizsardzība nepieciešama arī starpbloku šuvēm, kas rodas, ja pamati tiek veidoti no gataviem betona blokiem. Tos nav iespējams salikt cieši kopā - vienmēr paliek neliela sprauga, kur ūdens var viegli nonākt. Tas nozīmē, ka šuvei jābūt labi aizdarītai ar hidroizolējošo kārtu. Tāpat jāaiztaisa visas smalkās plaisas konstrukcijā, pretējā gadījumā laika gaitā tās pārtaps par lielākiem defektiem un dāvās ūdenim iespēju nonākt dziļi betonā.

Izolējot šuves, tās vispirms mākslīgi padziļina un paplašina. Savienojuma dziļumam jābūt vismaz par 5 mm lielākam par platumu. Vispirms izolē šuves, un tikai tad pārējo virsmu.

Ja, sagatavojot virsmu hidroizolācijai, tiek konstatētas noplūdes, tās ir jānovērš. Piemēram, ar paplašinošo hermētiķi. Sauso maisījumu šādā situācijā ievieto atverē, kur tā ātri sacietē. Efektīvai un ātrai hidroizolācijai izmanto bituma materiālus uz šķidrā stikla bāzes. Tie izveido ļoti izturīgu aizsargkārtu, taču arī šajā gadījumā nepieciešama rūpīga sagatavošana un virsmas izlīdzināšana. Hidroizolācijai var izmantot arī veco labo ruberoīdu (lai gan šī nav pārāk veiksmīga izvēle), taču šī materiāla kārtas ir ne tikai jāklāj vienu uz otra, bet arī jāsalīmē ar karsto mastiku.

Vienu vārdu sakot, ir pietiekami daudz mājas apakšas aizsardzības metožu. Atliek vien veikt pareizo izvēli.

Staņislavs FRIDS

www.zagorod.spb.ru