Parkets ir nopietns, „cēls" grīdas segums, kas tiek augsti novērtēts jau vairākus gadsimtus: neapšaubāms ir tā skaistums un izsmalcinātība. Lakas kārta parketam nodrošina īpaši glītu un izsmalcinātu izskatu. Tādējādi varam panākt gan virsmas spožumu (vai „klusi cēlās" matētās virsmas efektu), gan aizsardzību un ilgizturīgumu.

Parkets var tikt ieklāts dažādas nozīmes telpās: gan viesistabās, gan priekšnamā, gan guļamistabā, arī bērnistabā un pat vannas istabā. Viss ir atkarīgs no koksnes veida, tā ieklāšanas kvalitātes un arī atbilstošās kvalitatīvās lakas izvēles un uzklāšanas. Atsevišķa uzmanība jāvelta parketa kopšanas jautājumiem (parketam ar lakotu virsmu nepieciešamas noteikta veida procedūras, savukārt naturālām grīdām bez lakas kārtas izmanto citas kopšanas metodes). Parkets var kalpot gadu desmitiem vai pat simtiem, jo noteicošais ir tā kvalitāte un kopšana. Tā aizsardzība un estētiskās funkcijas, kā arī ilgizturīgums var tikt uzlabots ar lakas kārtas palīdzību.

Grīdas sagatavošana

Lakot var gan jaunu parketu, gan restaurēto veco segumu. Diezin vai izdosies iztikt bez profesionālā parketa licēja palīdzības (vai vismaz bez viņa rekomendācijām). Meistars novērtēs parketa ieklāšanas kvalitāti, tā stāvokli, faktūru, un noteikti uzjautās, kā parkets tiks ekspluatēts. Cik cilvēku mājoklī mitināsies, ko iecerēts ar parketu iesākt (cik bieži risināsies ballītes, vai mājoklī dzīvo mājdzīvnieki utt.). Tik detalizētas aptaujas lielā mērā nosaka lakas izvēli. Ir lakas normālām slodzēm, bet ir arī tādas, kas var izturēt paaugstinātu noslogojumu. Varbūt Jūs vēlaties iekārtot zāli deju nodarbībām vai kabinetu apmeklētāju pieņemšanai? Tātad ekspluatācija šādos gadījumos būs palielināta, līdz ar to būs vairāk nepieciešama grīdas aizsardzība. Galvenās parketa lakas funkcijas ir grīdas nodilumizturības palielināšana un aizsardzība pret atmosfēras ietekmi un mehānisko iedarbību (mitrums, kopšana u.c.). Ja parkets ir ieklāts viesistabā, kur pārvietosies vien ģimenes locekļi mājas čībās, tad pietiks ar laku normālai slodzei.

Nākamais solis - grīdas sagatavošana. Lakošana parasti tiek veikta uzreiz pēc grīdas slīpēšanas. Grīdai jābūt tīrai, sausas un gludai. Arī temperatūra telpā lakošanas darbu gaitā, gaisa mitrums un vedināšanas iespējas ir ļoti būtiskas. Ideāla gaisa temperatūra ir no 15 līdz 22ºС, nav ieteicams lakošanas darbus veikt, ja tiek izmantota centrālā apkure. Izvēloties lakas tipu, jāņem vērā arī tas, vai blakus telpās nemitinās mājinieki (dažām lakām raksturīga asa specifiska smaka).

Parketu slīpēsim ar smalku smilšpapīru (uz koka nedrīkst palikt plūksna, bet, ja parkets ir lietots, jānoņem vecās lakas kārtas, vaska mastikas u.c. atliekas). Slīpēšanu var veikt gan ar diska mašīnu, gan manuāli. Jāatceras, ka grīdas virsmai jābūt sausai un tīrai. Tālāk špaktelē šuves, izmantojot līdzekļus uz koksnes putekļu bāzes, ņemot vērā apstrādājamā materiāla īpatnības un saistvielas, kas atbilst izraudzītajam lakas tipam.

Nākamais posms ir gruntēšana. Ir lakas, kurām gruntēšana nav nepieciešama (speciālists vai konsultants veikalā par to pabrīdinās). Parketa virsmu gruntē nolūkā izvairīties no ūdens nokļūšanas uz parketa plākšņu virsmas, kas var izraisīt koka šķiedru pacelšanos; panākt vēlamo koksnes krāsu; arī speciālo gruntēšanas līdzekļu, eļļu un vasku mastiku pārpalikumu noņemšanai; parketa lakas un grīdas seguma labākas adhēzijas (sasaistes) nodrošināšanai; eksotisko koku sugu eļļu izolēšanai; parketa lakas līmējošo īpašību mazināšanai plākšņu malu savienojumos.

Gruntsūdenim jāatbilst pamata lakas raksturojumiem (vēlams tos iegādāties viena ražotāja izstrādājumus). Gruntēšanas līdzeklis izkalst ātrāk, kā laka - no 15-20 min līdz 1-3 stundām. Gruntēšanas līdzekli nedrīkst klāt uz lakotās virsmas.

Gruntēšanas laka neplaisā, ir pietiekoši elastīga un ļauj kokam „elpot" mitruma atdošanas gaitā.

Lakas uzklāšana

Laku parasti uzklāj divās vai pat trijās kārtās. Dažkārt meistars pirms pēdējās kārts uzklāšanas vēlreiz apstrādā grīdu ar smilšpapīru jeb veic t.s. „ģenerālslīpēšanu" (grauda lielums 120), jo bieži vien ir sarežģīti izvairīties no sīko pūslīšu un nelīdzenuma rašanās. Pirms lakošanas ļoti svarīgi rūpīgi izlasīt lakas lietošanas instrukciju, uzzinot tās uzklāšanas un kaltēšanas noteikumus un precīzi sekojot visiem ražotāja ieteikumiem.

Ir dažādas lakas kārtas uzklāšanas metodes: manuālā lakošana (ar tamponu, otu, špakteli vai veltnīti) un mehāniskā (ar krāsas izsmidzināšanas aparāta palīdzību). Ar špakteli uzklāj vien gruntēšanas kārtu vai pirmo lakas kārtu, pārējās kārtas tiek uzklātas ar otu vai veltnīti. Ja izmantojam špakteli, tad kustības virzīsim perpendikulāri vienu otrai (pirmajā piegājienā laku ieklāsim gareniski, otrajā šķērsām).Ar darbarīku veicam S-veida kustības, tad segums būs izturīgāks, pateicoties blakus zonu savienojumu maskēšanai.

Strādājot ar otu (tai noteikti jābūt platai), kustības veicam U-veidā, nodrošinot blakus zonas pārklāšanu un tādējādi izvairoties no biezāka lakas seguma šajā vietā. Ar vienu kustību laku uzklājam uz tāda izmēra platības, lai ota „aizķertu" arī tikko nolakotā apgabala malu. Ja izmatojam divkomponentu laku, pēc darbu pabeigšanas ota ir rūpīgi jāizmazgā (pretējā gadījumā tā sacietēs), ja laka ir vienkomponenta, tad pārtraukumos otu var atstāt tvertnē ar laku. Ja pārtraukums ir liels, tad tvertni labāk nosegt ar vāku.

Ja lakošana tiek veikta ar veltnīti, tad kustībām jābūt krusta veidā - laka tiek uzklāta, virzoties šķērsām, bet virzoties gareniski, tā tiek izlīdzināta. Veicot izlīdzināšanu, veltnītis virzās tikai turp un atpakaļ, pēc tam veltnīti paceļ, pārvieto uz ¾ no tā platuma un atkārto kustību ciklu. Strādājot vietās pie sienām, jāuzmanās, lai tās nenosmērētu. Jāizvairās arī no M-veida kustībām: tādējādi var veidoties ēnām līdzīgi lakas sabiezējumi uz virsmas. Ja veltnītis ilgstoši atradās tvertnē ar laku, tad pirms atkārtotās izmantošanas tas jāizrullē, pretējā gadījumā uz grīdas var palikt lāses formas veidojumi.

Lai pārbaudītu lakas seguma kvalitāti, jāaplūko grīda kliedētā apgaismojumā. Pietupjoties, nav iespējams uztvert visu ainu, arī mākslīgais telpas apgaismojums neļauj saredzēt nepilnības. Nav nekas traks, ja uz grīdas paliek gandrīz nemanāmi traipi- lakošanu telpā ir ļoti grūti veikt absolūti bez defektiem. Pēc lakas pilnīgās izkalšanas (pēc diennakts), pa parketu var pārvietoties (labāk zeķēs), savukārt ienest mēbeles un izvietot paklājus telpā gan labāk tikai pēc pāris nedēļām, jo lakai ir pilnībā jānožūst.

Lakas izvēle 

Lakas atšķiras pēc to:

• ķīmiskā sastāva (šķīstošie, uz mākslīgo eļļas sveķu bāzes (alkīda un uretānalkīda), poliuretāna uz bezūdens bāzes (DD, PUR), ar skābes cietinātāju un uz formaldehīda sveķu bāzes (SH));

• tehniskām īpatnībām (pēc ieklāšanas metodes, stigrības, plūstamības u.c.);

• pretestības ekspluatācijas slodzēm (mehāniskai slodzei, ārējām vidēm, gaismai);

• kalpošanas laika;

• īpašībām, kas ietekmē grīdas ārējo izskatu (spējas ietonēt koksni, caurspīdīgums);

• spīduma pakāpes (matētās, zīdaini matētās, pusmātētās, glancētās, pusglancētās);

• nekaitīguma apkārtējai videi un utilizācijas iespējām .

Ērti ir izmantot dažādi tonētās lakas (caurspīdīgās lakas nu jau ir pagātnē). Svaigi ieklātā laka jāsargā no tiešo saules staru ietekmes, zemā mitruma līmeņa un ventilācijas trūkuma. Ja ekspluatācijas gaitā regulāri strauji mainās temperatūra un mitruma līmenis, tad jāizmanto eļļas vai vaska mastikas. Ja uz parketa ir izlijis ūdens, tas nekavējoties jāsavāc ar sausu drānu.

Kādu tad laku labāk iegādāties?

• ūdenī šķīstošās lakas (dispersijas). Pateicoties ražošanas īpatnībām, ūdenī šķīstošās lakas žūst savādāk, kā lakas ar lielu šķīdinātāja saturu. Pēc lakas uzklāšanas sākotnēji iztvaiko ūdens. Plēvi veidojošs komponents iztvaiko daudz lēnāk, tādēļ tā koncentrācija dispersijā nemitīgi pieaug. Kad ir sasniegts noteikts „robežas" līmenis, plēvi veidojošā viela pakāpeniski izšķaida saistvielas pilienus (saistvielas pilieni tiek „izkausēti"). Tikai pēc tam plēvi veidojošs komponents izgaro pilnībā. Lakas plēve izkalst un sacietē. Ūdeni šķīstošām lakām ir labas adhēzijas īpašības, kad tā tiek uzklāta uz koka virsmām. Tās veido viskozi elastīgu plēvi. Atkarībā no šķīdinātāja īpatsvara šādas lakas tiek iedalītas 3 kategorijās: tādas, kas vispār nesatur šķīdinātājus, ar šķīdinātāju īpatsvaru līdz 5% un līdz 15%. Šādas lakas smaka telpā jūtama mazāk, kā izmantojot bezūdens ķīmiju, tādēļ lakas uz ūdens bāzes var izmantot telpās, kur līdz ar darbu veicējiem atrodas arī citi cilvēki. Šādas lakas nav degošas, tās drīkst izmantot vietās, kur saskaņā ar būvnoteikumiem šķīdinātāju lakas nevar tikt lietotas ugunsbīstamības un sprādzienbīstamības dēļ. Par šādu laku trūkumu uzskatāms tā nelielais nodilumizturīgums salīdzinājumā ar bezūdens poliuretāna grupām un izstrādājumiem ar skābes cietinātāju. Nolūkā palielināt ražojuma nodilumizturīgumu, izgatavotāji ir spiesti lakām pievienot speciālās piedevas. 

• lakas uz mākslīgo sveķu bāzes. Šāda veida laku saistvielu funkcijas veic alkīda sveķi, kas tiek iegūti no naturālām izejvielām, piemēram, no linu vai koksnes eļļām. Šīs eļļas nodrošina laku iekļūšanu dziļi koksnē. Uretānalkīda un alkīda lakas izmaina koksnes dabīgo krāsu, «apdedzina» koku, akcentējot tā faktūru un tekstūru. Sacietējusī lakas kārta izskatās kā elastīga un reizē arī neslidena ragveida plēvīte. Alkīda lakām mēdz būt augsta vai zema vaitspirta koncentrācija. Lakas ar mazāku atšķaidītāja koncentrāciju ir mazāk toksiskas. Laka «apdedzina», pastiprina koka dabīgo nokrāsu, akcentē šķiedru tekstūru. Par šādu laku pozitīvām īpašībām uzskatāms tas, ka tām nav raksturīgas līmēšanas spējas. Ja lakas uzklāšanas gaitā tā nokļūs spraugā starp parketa plāksnēm, tas šīs plāksnes nesalīmēsies. Alkīda lakas parasti izmanto gadījumos, kad nav jēgas traucēt atsevišķu parketa plākšņu ģeometrijas izmaiņām, kas rodas vibrācijas slodžu, temperatūras svārstību un gaisa mitruma ietekmē. Tās ir nepieciešamas dēļu grīdas apstrādei, arī parketa grīdas malās, parketa grīdām, kas ir ieklātas uz iebūvētām apsildes sistēmām, «kustīgām» grīdām, parketam no «jūtīgām» koka sugām, kas ātri reaģē uz mitruma līmeņa izmaiņām telpā, grīdām sporta zālēs u.c. Par alkīda un uretānalkīda laku trūkumiem var uzskatīt to paaugstināto jūtīgumu pret kaltēšanu augstās gaisa (ja tiek izmantota centrālā apkure, nav pietiekama ventilācija) un apstrādājamo virsmu (saules staru iedarbība, grīdu apsildes sistēmas, aizkaru neesamība uz logiem) temperatūrās. Tādos gadījumos vērojama lēnāka lakas izkaltēšana. Vienlaikus jābūt nodrošinātai svaiga gaisa pieplūdei, jo lakas sacietēšanai ir nepieciešams skābeklis. Stingri jālūkojas, lai viena lakas kārta nepārsniegtu 120g/m2. Ja uzklājamā kārta ir pārāk bieza, iespējama ir virsmas krokošanās. Eļļas laku nodilumizturīgums ir vājāks, kā poliuretāna (ūdens un bezūdens) un skābju lakām. Atkarībā no spīduma pakāpes lakas mēdz būt matētas, zīdaini matētas, pusmatētās, glancētās.

• bezūdens poliuretāna lakas. Šādām lakām raksturīgas ārkārtīgi augstas adhēzijas spējas. Vienlaikus lakas plēvīte ir viskozi elastīga un īpaši izturīga pret ķīmisko vielu iedarbību. Pateicoties tam, poliuretāna lakas izmanto telpās, kas tiek pakļautas īpaši lielām slodzēm: piemēram, kur vērojama intensīvā pārvietošanās pa grīdu, ķīmiskā iedarbība (dzērieni, tīrīšanas līdzekļi). Izmanto gan vienkomponenta, gan divkomponentu poliuretāna lakas, ko vairāk pazīst pēc nosaukumiem PUR un DD. Šīs lakas tāpat iedala divās grupās atkarībā no tā, vai līdzeklim ir vai nav piejauktas aromātiskās vielas. Tām ir dažādas bāzes: akrila, uretāna, šķīdinātāju bāze. Atkarībā no bāzes bezūdens laka tiek atšķaidīta ar firmas atšķaidītāju. Šādām lakām parasti nav nepieciešama gruntēšana, savukārt pirmā lakas kārta nepaceļ koksnes «plūksniņas». Šīs lakas nav tik untumainas savās prasībās pret telpas mikroklimatu, kā ūdens un alkīda lakas, tās var saglabāt koksnes dabīgo krāsu vai «apdedzināt» virsmu. Tām piemīt lieliska elasticitāte, laba izturīguma pakāpe pret gaismas un siltuma iedarbību, tās var tikt uzklātas uz virsmām, ko regulāri ietekmē ūdens un citas ārējās vides (mēbelēm vannas istabās un virtuvēs, dārza mēbelēm, galdu virsmām, kāpnēm, margām, durvīm). Izteikti salīmē plākšņu malu savienojumus.

• lakas ar skābes cietinātāju. Par visizturīgākajām lakām tiek uzskatītas lakas ar skābes cietinātāju jeb lakas uz formaldehīdu sveķu bāzes (SN-lakas). Tās ieteicams izmantot vietās, kur īpaši nozīmīgs ir virsmu izturīgums. Lakas ar skābes cietinātāju var būt ar vienu vai diviem komponentiem. Divkomponentu lakas tiek sajauktas ar cietinātāju proporcijā 10:1. Par šādu laku tehniskām priekšrocībām uzskatāmas augstas adhēzijas spējas, zems jūtīgums pret temperatūras svārstībām un gaisa mitrumu. Šīs lakas nav prasīgas pret izmantojamo instrumentu: veltnīti, špakteli, otām, tamponiem vai izsmidzinātāju. Pateicoties karbamīdu un formaldehīdu sveķu izmantošanai laku sastāvā koksne tiek iekrāsota gaišākos, dabīgākos toņos. Lakai nav nepieciešama gruntēšana. Īpaši labi salīmē plākšņu malu savienojumus. Par šķīdinātāju šāda veida lakās izmanto spirtus, piemēram, etanolu (kartupeļu spirtu). Strādāt ar skābju lakām var tikai labi ventilējamā telpā. Tā ieklāšanas brīdī jāraugās, lai blakus telpā neatrodas cilvēki, kas nav apgādāti ar īpašām aizsargierīcēm, jo ieelpojot lakas tvaikus, iespējams spēcīgs gļotādu kairinājums. Ir plaši izplatīts nepamatots viedoklis, ka skābju laku izdalītais formaldehīds telpā paliek ilgstoši. Patiesībā šķīdinātāja pārpalikumi izgaro trīs dienu laikā, ja tiek nodrošināta pietiekoša ventilēšana. 

Defekti

Ja parketa lakošanu veic ne-speciālists, iespējama ir defektu rašanās. Taču tos ir iespējams novērst:

• laka nežūst. Ja lakas sacietēšanas procesu kavē koksnē esošās vielas vai pārāk zema temperatūra telpā, vairumā gadījumu pietiek vien palielināt temperatūru līdz 20°C un veicināt labāku ventilāciju. Pēc neilga laika cietēšanas process aktivizēsies atkal un laka sacietēs. Ja ticis izmantots neatbilstošs cietinātājs vai arī tas tika izjaukts neatbilstošā proporcijā, tad visbiežāk uzklātais segums būs jānoslīpē. Atsevišķos gadījumos, ja tika izmantotas skābju lakas, situāciju var labot, ja uz neizkaltušās lakas virsmu ar otu uzklāt tīru skābes cietinātāju. Taču šajā gadījumā nepieciešams no jauna nopulēt lakas kārtu.
• bālgani notecējumi. Bālgani notecējumi norāda, ka tikko uzklātajā lakas kārtā ir kondensējies gaisa mitrums. Lielākoties spēj līdzēt bālgano notecējumu apstrāde ar šķīdinātāju, pēc kuras jāveic atkārtota lakošana. Pirms nākamās kārtas uzklāšanas nepieciešams ir uzsildīt gaisu telpā un obligāti palielināt grīdas virsmas temperatūru.
• lakas kārtas uzpūšanās. Ja uzpūtušies ir nelielas grīdas zonas, tās ir iespējams noslīpēt un uzklāt jaunu lakas kārtu. Ja uzpūtusies ir visa grīdas virsma, tad situāciju var labot, tikai pilnībā noslīpējot uzklāto lakas kārtu. 
• pūslīšu veidošanās. Pūslīši veidojas tad, kad lakas kārta sacietē tikai virspusē, bet iekšpusē paliek šķidra. Iztvaikojošs šķīdinātājs nespēj izkļūt cauri sacietējušai plēvītei un uzkrājas pūslīšu veidā. Uzlabot šo situāciju var, vienīgi nopulējot plēves virsmu un atkārtoti uzklājot lakas kārtu.
• laka klājas strīpām. Visu laku stigrību, tādējādi arī tās tehnoloģiskās īpašības, var uzlabot, piejaucot atšķaidītājus. Lai uzlabotu adhēziju ar pamatmateriālu un ietaupītu laku, izmanto šķīdinātāju. Uzklājot otru un turpmākās kārtas, lakai vēlams piejaukt nedaudz šķīdinātāja, kas uzlabos adhēziju ar jau esošo kārtu. Pietiek vien paātrināt darba ritmu un blakus esošās zonas lakot pēc iespējas ātrāk, lai tās nepaspētu izkalt. Plēves kaltēšanas procesa paātrināšanai jāsamazina apkurināšana un vēdināšanas intensitāte.
• krāteru veidošanās. Ja telpā ir caurvējš, parketa lakas kārtā var veidoties krāteri, it īpaši, ja tas ticis pārdzesēts noliktavā, kā rezultātā kļuvis pārāk stīgrs. Situāciju iespējams labot, veicot pilnu virsējās kārtas pulēšanu. Pēc tam nopulēto plēvi slīpē ar metāla špakteli ar asām malām. Pēc špaktelēšanas virsmai labi jāizkalst, bet slīpēt to vairs nav ieteicams. Vēlāk uzklāj jaunu lakas kārtu.
• nelīdzenums. Precīzi nodefinēt grumbuļainumu jeb nelīdzenumu parasti ir ļoti grūti. Plēves grumbuļainumu bieži var konstatēt tikai ar lupas palīdzību. Sūdzības attiecībā uz grumbuļainumu parasti ir vienkārši netīrumi uz virsmām. Objektā, kur tiek veikta parketa lakošana, jācenšas uzturēt kārtībā darba rīki un tvertne ar laku.
• krokošanās. Novērst šo defektu iespējams tikai tad, ja krokojas tikai daži seguma apgabali. Ja krokaina ir visa grīdas virsma, tad uzklātā lakas kārta ir jānoņem. Īpaši bieži krokas veido lakas uz mākslīgo sveķu bāzes, ja tās tiek uzklātas pārāk biezā kārtā vai arī otrs kārta tiek uzklāta, kad pirmā nav pilnībā apžuvusi.
• plaisāšana. Saplaisājusī skābes laka ir jānoslīpē pilnībā un virsma jānolako atkārtoti.

Parketa kopšana

Nepietiek vien nolakot parketa grīdu, svarīgi ir arī mācēt to saglabāt. Tādēļ sniegsim dažus vienkāršus padomus:

• parketu var nevis mazgāt, bet gan pārslaucīt ar mitro drānu, bet vēl labāk to slaucīt ar slotu vai tīrīt ar putekļu sūcēju. Ja grīdu tomēr mazgā, tad ūdenim nepieciešams piejaukt speciālos aizsarglīdzekļus;
• līdzekli parketa kopšanai pietiek uzklāt reizi divos mēnešos;
• ideāla temperatūra telpā ir +20ºС, mitrums - ap 55%. Nepieciešamā mitruma nodrošināšanai istabā jāizvieto gaisa mitrinātāji vai istabas augi;
• mēbeļu kājas ieteicams «ieaut» samta vai filca «paliktņos», bet krēslu ritentiņi jānodrošina ar īpašiem ruļļiem parketam;
• izmantojot vēl rūpnīcā nolakoto parketu, atkārtota lakošana mājās ir nepieciešama tikai retos gadījumos.