Rietumeiropā ugunsdrošības aizsardzībai tiek piemērots Lielbritānijas standarts BS 5839-1:2001.

Ko vajag atcerēties, montējot ugunsdrošības detektorus:

Siltuma un dūmu detektoru darbs ir atkarīgs no konvekcijas, kura karstu gāzi un dūmus atnes līdz detektoram. Šos detektorus montēt vajag tādās vietās, kur tie visātrāk noreaģētu uz degšanas produktiem. Parasti karsta gāze un dūmi sakrājas telpas augstākajā vietā, tādēļ tieši tur ir jāmontē detektori.
Dūmi un karsta gāze ceļas uz augšu, bet tur to atšķaida tīrs un augsts gaiss. Tātad, jo augstākā telpa, jo ugunsgrēka perēklis, kura vajadzētu pietikt, lai noreaģētu detektori, izplatās ātrāk. Šo efektu var nedaudz kompensēt, izmantojot jūtīgākus detektorus. Lineārie dūmu detektori ar optisko staru nav tik jūtīgi pret augsto griestu efektu, jo, palielinoties dūmu pārņemtajai telpai, pagarinās arī stara garums, uz kuru iedarbojas dūmi.
Bez tam, kad konvekcijas plūsma saņem svaigu gaisu, samazinās gāzes temperatūra. Ja griesti ir pietiekoši augsti un temperatūra telpas augšā ir liela, pie griestiem gāzes un dūmu maisījuma temperatūra var samazināties līdz apkārtnēs temperatūrai. Tas ir iespējams, ja temperatūra telpā paaugstinās, teiksim, ja silda saule. Augšā tā var būt augstāka arī par dūmu temperatūru. Tādā augstumā dūmu slānis izveidosies ātrāk (itkā telpā būt neredzami griesti), nekā tie sasniegs īstos griestus. Šis process tiek saukts par stratifikāciju. Tādā gadījumā ne dūmi, ne gāze neiedarbosies uz zem griestiem ierīkotajiem detektoriem, neatkarīgi no to jūtības. Parasti ir grūti paredzēt, kādā augstumā var notikt stratifikācija, jo to nosaka daudzi apstākļi. Ja detektors ir ierīkots iedomātā stratifikācijas augstumā, bet tā nenotika vai notika zemāk, ugunsgrēku var ievērot par vēlu, jo diezgan šaurā konvekcijas plūsma var apiet detektorus. Perēkļi pletīsies un izdalīs vairāk siltuma, konvekcijas plūsma pārvarēs siltuma barjeru un griestos iemontētie detektori nostrādās tikai ugunsgrēka vēlākā stadijā, nekā tad, ja tie būtu nostrādājuši, ja nebūtu stratifikācijas.
Tostarp uguns detektori nav atkarīgi no konvekcijas, jo fiksē uguns izstarojumu. Tātad tiem obligāti ir jābūt samontētiem, taču to jūtība samazinās, ja tie ir tālāk no ugunsgrēka perēkļa. Protams, tie var būt samontēti nosacīti zemu, lai ātrāk noreaģētu uz uguni, taču, ja tos samontē par zemu (šajā gadījumā ir obligāta tieša uguns redzamība), tie var par vēlu piefiksēt ugunsgrēka avotu.
Parasti konkrētas zonas aizsardzībai tiek piemēroti minētie apgalvojumi, taču atsevišķas platības var tikt aizsargātas ar papildus detektoriem. Teiksim sistēmas ar lineārie  siltuma detektoriem var tikt izmantotas elektrības padeves līniju aizsardzībai. Šajā gadījumā detektoriem ir jābūt samontētiem pēc iespējas tuvāk tai vietai, kurā ticama sasilšana. Nevajag aizmirst, ka detektoru darba efektivitāti ietekmēs starpsienas, kuras atrodas starp detektoriem un apsargājamo vietu. Svarīgi, lai siltuma un uz gāzi reaģējošie detektori netiktu samontēti pārāk tuvu pie starpsienām. Blakus griestu un sienu savienojuma vietai ir telpa, kas nav derīga siltuma un dūmu izmaiņu fiksēšanai. Dūmus nav efektīvi fiksēt, ja oglekļa dioksīds detektorā nokļūs gaisa difūzijas dēļ. Gāze un dūmi izplatās paralēli griestiem, tādēļ pie griestiem izveidojas nekustīgs slānis, tātad detektoru nevajadzētu montēt vienā augstumā ar griestiem. Tiesa, tāds ierobežojums netiek piemērots aspirācijas sistēmai, jo tā analizē kustīgu gaisu.
Montējot detektorus, ir jānovērtē iespējamās gaisa plūsmas telpā. Kondicionētājs un spēcīgās vēdināšanas sistēmas var negatīvi ietekmēt detektoru efektivitāti, piegādājot tiem svaigu gaisu un aizpūšot dūmus vai gāzi. Tiesa, dūmu detektori var būt samontēti vēdināšanas kanālos, tur tie nosprostotu ceļu dūmu izplatīšanos vēdināšanas sistēmā. Tie var būt pievienoti pie kopīgās ugunsdrošības sistēmas. Ja arī detektori ir ar normālu jūtību, uz tiem vien paļauties nevar, jo dūmus var izkliedēt svaigs gaiss.

Punktēto detektoru aizsardzības zona

Zem lēzeniem griestiem attālums no jebkura aizsargājamās telpas punkta horizontālā projekcijā līdz tuvākajam detektoram nedrīkst pārsniegt:
- 7,5 m, ja tuvākais ir dūmu detektors,
- 5,3 m, ja tuvākais ir siltuma detektors.

Novērtējot dūmu un siltuma detektora aizsargājamās zonas rādiusu, tiek nolemts, cik (kādā attālumā vienu no otra bieži vajag montēt detektorus. Koridoros, kuru platums nepārsniedz 2 m, dūmu detektorus var montēt ik pēc 15 m, bet siltuma - ik pēc 10,6 m.
Dūmu detektori uz griestiem ir jāmontē tā, lai to jūtīgie elementi atrastos zemāk par griestu līmeni:
25-600 mm, ja tas dūmu detektors,
25-150 mm, ja tas siltuma detektors.

Šo prasību var ievērot, novērtējot sniegto informāciju un aizsargājamo telpu tipu.
Ja ir jumtiņi, detektorus vajag montēt katrā korē, izņemot gadījumus, kad augstuma atšķirība starp augšējo un apakšējo pārsegumu ir:
1) 600 mm, ja telpas aizsargā dūmu detektori;
2) 150 mm, ja telpas aizsargā siltuma detektori.

Nevēdināmās telpās jutīgajiem ugunsdrošības detektoru elementiem ir jābūt ierīkotiem aptuveni 10-12 cm no pārseguma. Punktētajiem dūmu un siltuma detektoriem ir jābūt ierīkotiem ne mazāk par 50 cm attālumā no jebkuras sienas, pārseguma vai aizžoga, dziļākiem par 25 cm, kas varētu aizturēt dūmus vai karstu gāzi. Ja telpu ierobežojošie elementi ir platāki par 1 m, tad ievērot šo norādījumu nevar un detektors tiek ierīkots pēc iespējas tuvāk centram.
Pamata griestos ierīkotie detektori var novērot arī piekaramo perforēto griestu klāto platību, ja tiks ievēroti šie noteikumi:
1. ja perforācijas platība sastāda ne vairāk kā 40 proc. no jebkuras griestu daļas 1 m2,
2. jebkuras perforācijas minimālais dziļums nav mazāks par 10 mm,
3. piekarināmo griestu biezums ne vairāk kā trīs reizes pārsniedz katras nodaļas perforācijas platumu.

Visos citos gadījumos detektori jāierīko zemāk par pakarināmiem griestiem, bet ja ir nepieciešams aizsargāt telpu virs griestiem, tad uz īstajiem griestiem jābūt ierīkotiem papildus detektoriem.
Detektoriem jābūt ierīkotiem tālāk par vienu metru no vēdināšanas sistēmas cauruma. Tur, kur no ventilācijas atverēm gaiss nokļūst caur perforētajiem griestiem, tām 6 cm rādiusā apkārt katram detektoram ir jābūt aizklātām ar ekrānu. Tur, kur ir sijas, apgaismošanas armatūra vai cita iekārta, kura atrodas pie griestiem un traucē dūmu plūsmai, detektoriem ir jābūt ierīkotiem ne tuvāk par divkāršu aizžogojuma augstumu. Griestu sijas, kas ir platākas par 15 cm un 10 proc. augstākas par griestu augstumu, tiek vērtētas kā sienas. Ja aizsargājamo zonu dala starpsienas vai statņi, kuru virsējā daļa atrodas 30 cm no griestiem, tās ir jāvērtē kā vienlaidu sienas, kuras paceļas līdz griestiem. Detektoram ir jābūt ierīkotam tā, lai apkārt tam būtu kaut 50 cm atklātas telpas.
Lineārie  dūmu detektoriem ir jābūt samontētiem tā, lai attālums no jebkura aizsargājamās telpas horizontālas projekcijas punkta līdz tuvākajam optiskā rādiusa punktam nepārsniegtu 7,5 m, t. i., būtu kontrolējamā josla, kuras platums nepārsniegtu 15 m. Tāpat, montējot lineārie  dūmu detektorus, jāatceras, kas starp rādiusu un griestiem ir jābūt kaut 2,5-60 cm atstarpei, bet, ja griestu augstums mainās vairāk par 60 cm, obligāti ir jāaizsargā jumtiņa telpa. Nevēdināmās telpās lineārie  detektora rādiusam ir jāiet aptuveni 12 cm no pārseguma, novērtējot to, ka starpsienas un statņi, starp kuriem un griestiem paliek mazāk par 30 cm, un griestu sijas, kuru platums ir vairāk par 15 cm, bet dziļums pārsniedz griestu dziļumu 10 proc., jānovērtē kā vienlaidu sienas. Lineārie dūmu detektoriem jābūt montētiem tā, lai ne vairāk par 3 m optiskā diametra atrastos tuvāk par 50 cm no sienas, starpsienas vai cita aizžoga, kas var aizturēt dūmus.
Ja aizsargājamā telpā ir griesti ar slīpumu, tad iepriekš norādītais 7,5 m lielums ir jāpalielina par 1 proc. uz katru slīpuma grādu līdz maksimālajam 25 proc. palielinājumam.
Ja lineārie  dūmu detektori tiek montēti tālāk par 60 cm no pārsegumiem, tad aizsargājamai platībai ir jābūt 12,5 proc. lielākai par optiskā rādiusa uguns fiksācijas augstāko punktu. Ja ir ticamība, ka tur, kur ir samontēti lineārie detektori, parādīsies cilvēki, tad rādiusam jāatrodas mazākais 2,7 m virs grīdas.

Lineārie  siltuma detektoru izvietojums
Lineārie  siltuma detektori jāmontē tā, lai attālums no jebkura aizsargājamās platības horizontālās protekcijas punkta līdz jūtīgajam elementam nepārsniegtu 5,3 m, t.i., aizsargājamās platības josta nedrīkst pārsniegt 10,6 metrus.
Ja aizsargājamajā platībā ir griesti ar slīpumu, tad minētais lielums 5,3 m ir jāpalielina pa procentam uz katru grādu, bet ne vairāk par 25 proc.
Tāpat, montējot lineārie  dūmu detektorus, attālumam no jūtīgajiem elementiem līdz griestiem ir jābūt no 2,5 līdz 15 cm, taču, ja griestu augstuma atšķirība pārsniedz 15 cm, obligāti jāaizsargā jumtiņa telpa. Nevēdināmās telpās lineārie  siltuma detektoram ir jāatrodas 12 cm no pārsegumiem.
Pārsegumi ir statņi, kuru augšējā daļa atrodas 30 cm no griestiem, un griestu sijas ir platākas par 15 cm un 10 proc. augstākas par griestu augstumu, tiek vērtētas kā sienas.
Lineārie  dūmu detektori ir jāmontē tā, lai ne vairāk par 3 m optiskā diametra būtu tuvāk nekā 50 cm no sienas, starpsienas vai cita aizžogojuma, kas var aizturēt dūmus.
Tur, kur lineārie  siltuma detektorus izmanto enerģētisko sistēmu vai kabeļu aizsardzībai, tiem ir jābūt ierīkotiem tuvāk tai vietai, kur ir vislielākā ugunsgrēka iespējamība: virs tās vai saskaroties ar to.

Pieļaujamais telpu augstums izmantojot dažādu tipu detektorus