Stiprināšanas elementu „saime" acīmredzot ir draudzīgākā būvniecības un remonta darbos, kā arī dažādu konstrukciju montāžā. Tie nodrošina visu celtniecībā iesaistīto konstrukciju savienošanu un stiprināšanu, tāpat veicina gan visas ēkas, gan atsevišķu tās elementu izturīgumu un drošumu, palielina to kalpošanas laiku. Topošais būvobjekts būs izturīgs un drošs, ja tā celšanā izmantoti kvalitatīvi, tehnoloģiski un pareizi izvēlēti stiprināšanas elementi. Rūdītākie saimes „locekļi" - enkuri un dībeļi - uz mūžu sastiprinās vai samontēs nesošās konstrukcijas, fasādes, logus un durvju kārbas. To „jaunākie brāļi un māsas" - bultas, skrūves, uzgriežņi un paplāksnes (kā arī tapas, kniedes u.c.) - ļauj veidot unikālās būvniecības un montāžas kompozīcijas: ģipškartons, piekaramie griesti, elektrokārbas, sanitārie mezgli, grīdlīstes, koka konstrukcijas, jumta segumu elementi u.c.  

Stiprināšanas elementu saraksts aizvien palielinās un pilnveidojas. Konstruktori izstrādā aizvien jaunus stiprināšanas mehānismus, atrod aizvien jaunus to darbības principus, piemeklē jaunas savienojumu detaļas, izstrādā jaunākās tehnoloģijas. Viss tiek pakļauts vienam mērķim - ēkai (jebkāda veida celtnei, no lielām industriālām ēkām līdz pat vienkāršākajām pārbūvēm dzīvoklī) jābūt izturīgai, drošai un skaistai. Iemācīties orientēties metāla izstrādājumu klāstā dažkārt ir sarežģīti ne vien attapīgam saimniekam, bet arī pieredzējušam profesionālim. Taču tas ir jāizdara, plānojot, projektējot un realizējot dažādas celtniecības (remontdarbu) idejas. Šī nav nekāda joka lieta - līdz pat 0,5 - 0,8 % visu būvdarbu izmaksu attiecināmi uz stiprināšanas elementu iegādi. To pareizā izvēle lielā mērā ietekmē arī darbu norisi.

Stiprināšanas elementus varam iedalīt kategorijās atkarībā no to izmantošanas jomas, slodžu lieluma un arī šaurākiem raksturojumiem: kādi materiāli izmantoti to izgatavošanā, kāda forma ir izstrādājumam, vai ir izveidota vītne utt. Aplūkosim izstrādājumu izmantošanas jomu un slodzes. Ja runa iet par pēdējo raksturojumu, tad stiprināšanas elementi lielākoties atšķiras pēc slodzes lieluma un tipa: slodze stiprināšanas elementam apzīmē svaru, kas izstrādājumam jāiztur. Slodze laika gaitā var svārstīties, vai arī būt nemainīga (statiskā un dinamiskā slodze), tā var būt dažādi virzīta (gareniskā stiepjošā slodze un šķērsslodze - cirpes slodze, leņķa - abi slodzes veidi kopā). Atkarībā no gareniskās slodzes lieluma izvēlas stiprināšanas veidu: berze vai horizontālais spiediens.

Stiprināšanas princips, protams, ir atkarīgs arī no materiāla veida, kas tiek stiprināts pie pamatmateriāla (betons, dažāda blīvuma ķieģelis, akmens, profilētās metāla loksnes, jumta segumi, ģipškartons, koksne, plastmasas u.c.). Ko, pie kā un galvenais, ar ko stiprināsim?

KARKASS

Līdzīgi skeletam cilvēka organismā, būvkonstrukcijā ļoti svarīga loma ir tās pamatam jeb karkasam. Tā sauksim pamata nesošo konstrukciju stiprināšanas sistēmu. Šos elementus pārsvarā izgatavo no betona vai ķieģeļa. Nesošo konstrukciju savienošanai (īpaši lielo slodžu izturēšanai) izmanto visizturīgākos stiprināšanas elementus - enkurus. Tos izgatavo no augstas tehnoloģijas metāliem - cinkotā vai nerūsējošā tērauda. Enkura pamatā ir čaula, kas tiek ievietota īpašā atverē. Starp čaulu un pamatmateriālu rodas berze (vai horizontālais spiediens - iekšējais vai ārējais). Čaulā ievieto stiprināšanas elementu (bultu, naglu, skrūvi, kokskrūvi). Dažos gadījumos izmanto ķīmiskos enkurus (atveri piepilda ar cietinātiem mākslīgiem sveķiem).
Svarīgs enkura parametrs ir tā aizsargkārta. Cinka aizsargkārta mēdz būt divu veidu: karstā cinkojuma (kārta ir no 50 līdz 150 mkm bieza) un elektriskā cinkojuma (kārta 5-35 mkm bieza). Cinka izturīgums pret koroziju var palielināt, izstrādājumu kodinot hroma skābes šķīdumā (tad uz izstrādājuma virsmas veidojas hromāta plēvīte). Šādu plēvīti nav pat iespējams saskrāpēt. Šāda veida aizsardzību dēvē par hroma kodināšanu. Tās rezultātā iegūtajam segumam piemīt lieliskas pretkorozijas īpašības, tas arī palielina laku un krāsu materiālu adhēziju. Taču, ja primārais uzdevums ir enkuru kalpošanas laika paildzināšana un to izturīguma veicināšana, tad biežāk izmanto izstrādājumus no nerūsējošā tērauda. Tie gan ir dārgāki. Dekoratīvie segumi izstrādājuma ārējo izskatu padara pievilcīgāku. Izmantojamie materiāli - varš, niķelis un hroms. Ja turpmāk plānota krāsošana vai lakošana, lietderīgāk izmantot ar fosfātiem apstrādātos stiprināšanas elementus. Saprotams, ka nesošo konstrukciju montāža ir noteikti jāuztic profesionāļiem.

FASĀDE

Fasādes iekārtošanas darbos stiprināšana galvenokārt tiek nodrošināta ar dībeļu palīdzību. Dībeļa konstrukcija ir elementāra - čaula ar enkurojošu (distances) daļu un metāla (vai izturīgs polimēru) elements. Dībeli ievieto iepriekš sagatavotajā atverē. Tā stiprināšana (iedzīšana) tiek nodrošināta ar metāla (vai polimēru) elementa ievietošanu (ieskrūvēšanu vai iesišanu) tajā.

Pamatmateriālā dībelis enkurojas pateicoties vai nu berzes spēkam (iesitamie un ieskrūvējamie dībeļi), vai tā formai (čaula tādā gadījumā deformējas, lai aizpildītu dobumu nesošajā pamatā, kas pārsniedz ieejas atveres diametru). Šādu enkurojumu izmanto materiālos ar zemu izturīguma pakāpi (šūnbetons, ķieģelis). Dažkārt enkurojuma nodrošināšanai izmanto līmi (mākslīgos sveķus).

Fasādes iekārtošanas darbos bieži izmanto nevis metāla, bet gan polimēru dībeļus (metālam piemīt izcilas aukstuma caurlaidības īpašības, kuras mums gan nav vēlamas). Par polimēru dībeļu svarīgāko raksturojumu uzskatāma laika relaksācijas pakāpe - stiprināšanas elementa izmaiņas laika gaitā maksimāli pieļaujamās slodzes iedarbības rezultātā materiāla plūstamības dēļ. Tas ietekmē arī dībeļa kvalitāti: jo lielāki ir slodzes zudumi laika gaitā, jo vairāk dībeļu būs nepieciešami fasādes konstrukcijas kalpošanas laika nodrošināšanai. Lielākā kļūda fasādes iekārtošanas gaitā ir dībeļu aizvietošana ar citiem, kuriem piemīt augstāka relaksācijas pakāpe.

Fasādes darbos izmanto arī kniedes. Vienpusējā kniede sastāv no korpusa un stieņa, to izgatavo no alumīnija, vara un tērauda. Jāpiebilst, ka materiāls, no kura izgatavota kniede, jāizvēlas atkarībā no savienojamo elementu materiāla. Korozijas risks ir liels - nepareizi piemeklētā kniede mazinās savienojuma izturīgumu un izraisīs pakāpenisku konstrukciju nodilšanu. Otrs svarīgākais elements un pareizās kniedes izvēles nosacījums ir pareizā aizsedzošās galviņas izvēle: kniede nedrīkst būt par īsu, ir jābūt pietiekošam materiāla daudzumam nosedzošās galviņas izveidei, bet šis faktors ir tieši saistīts ar savienojamā materiāla biezumu. Vēl viens būtisks faktors ir vienpusējās kniedes izturīgums pret griezumiem un plīsumiem.

SPU paneļu (fasādes materiāls) montāžas darbos izmanto arī skrūves. Tās izgatavo no cinkotā vai arī nerūsējošā tērauda, kas ir izturīgāki. Taču agresīvākā (piem., mitrākā) vidē priekšrocība tiek dota cinkotām skrūvēm. Papildu hermetizācijai stiprināšanas konstrukcijā izmanto blīvējuma paplāksni no vulkanizētā elastomēra.

Līdz ar dībeļiem un vienkāršām skrūvēm fasādes darbos izmanto arī paskrūvējošās vai pašgriezošās skrūves.

JUMTA SEGUMI

Jumtu segumu montāžā izmanto kokskrūves. Kokskrūve ir stiprināšanas elements stieņa formā ar īpašu ārējo vītni, vītņoto konisko galu un galviņu pretējā pusē, kas veido vītni savienojamā koka vai plastmasas izstrādājumā. Vītnei ir smails trīsstūrveida profils un liels dziļums salīdzinājumā ar „zoba" platumu.

Jumtu kokskrūvei ir sešskaldņu galviņa. Tā ir aprīkota ar parasto paplāksni un blīvējuma paplāksni no atmosfēras izturīgās nedilstošās gumijas. Ražošanā tā tiek krāsota (līdz 18 krāsām), tādēļ arī palīdz pilnveidot ēkas ārējo izskatu. Kokskrūvju rievu un galviņu uzbūve neatšķiras no parasto skrūvju analoģiskiem elementiem.

Metāla dakstiņu stiprināšanai izmanto pašgriezošās skrūves.  

Siltumizolācijas stiprināšanai uz plakaniem jumtiem izmanto savienotāju ar tērauda ieliktni, kas ir pārklāts ar pretkorozijas kārtu. Savienotāju izmanto lielā blīvuma un saistīguma materiālu siltumizolācijas stiprināšanai. Savienotāja galviņa lietussarga veidā pasargā segumu no bojājumiem.

LOGI, DURVIS, GRIESTI

Durvju kārbu montāžas darbos izmanto enkurus, bet logu pakešu ierīkošanā - īpašus dībeļus. Vieglo koka konstrukciju stiprināšanai vai grīdlīstu ierīkošanai var izmantot arī naglas. Eksistē arī modernākās konstrukcijas - naglas veida skrūves naglas dībelim - nagla ar vītni, kas funkcionē komplektā ar plastmasas dībeli. Šādu izstrādājumu, montējot, iesit kā naglu, bet ja to ir nepieciešams izvilkt, to izskrūvē kā skrūvi.

Ja konstrukcijas komplektācija un izjaukšana ir bieža, izmanto bultskrūves. Bulta ir stiprināšanas elements stieņa veidā ar ārējo vītni vienā galā un galviņu otrā, kas savienojumu veido ar uzgriežņa palīdzību. Bultas vītne var būt gan visā tās garumā (pilnā vītne) vai tikai astes daļā (nepilnā vītne). Tai ir sešskaldņu galviņa, retāk iekšējais sešskaldnis. Bultskrūvēm var būt T-veida, pusapaļā vai slēptā galviņa, ir arī atvāžamās un enkurbultas. Dažām bultskrūvēm uz galviņas balsta virsmas ir rēdze jeb atradzis, kas novērš elementa pagriešanos.

Turpretī gadījumos, kad konstrukcija nav bieži jādemontē, savienojamajos materiālos ir iekšējā vītne, bet uzgrieznis netiek izmantots, pielieto parasto skrūvi. Skrūve ir stiprināšanas elements savienošanai vai fiksācijas nodrošināšanai, kas ir izgatavots stieņa veidā ar ārējo vītni vienā galā un konstruktīvu elementu griezes momenta nodošanai - otrā. Konstruktīvs elements griezes momenta nodošanai var būt dažādu veidu: visbiežāk izmanto rievas. Rieva ir īpašas formas padziļinājums bultskrūves, parastās skrūves vai kokskrūves galviņā. Vienkāršākām rievām ir taisna šķēluma forma. Tāpat izplatītas ir arī krustveida rievas. Dažkārt izmanto rievas ar sešām virsotnēm. Arī iekšējais sešskaldnis būtībā ir rieva. Tāpat skrūvi var aprīkot ar sešskaldņu galviņu. Skrūves galviņas forma var būt cilindriska, cilindriskā noapaļotā, pusapaļā, slēptā, pusslēptā vai lēcas veida. Ir arī pašgriezošās skrūves (ar aso vai plakano galu), kas ieskrūvēšanas gaitā veido vītni materiālā. Skrūve ar iekšējo sešskaldni ir neaizvietojama gadījumos, kad jāveic stiprināšana cilindriskās formas atverē.

Kokskrūves izmanto ģipškartona montāžā metāla vai koka karkasa gadījumā, arī metāla lokšņu savienošanai. Tās bieži tiek izmantotas būvniecības un apdares darbos.

Cauruļu un kabeļu stiprināšanai pie nesošās virsmas izmanto dažāda veida apskavas: savilcēji ar gumijas ieliktni, plastmasas, sānu, vienkāršās apskavas, divkāršās un citas. Tos visbiežāk izgatavo no cinkotā tērauda un plastmasas. Apskavas stiprināšana tiek veikta ar dažādu dībeļu palīdzību (atkarībā no virsmas pamatmateriāla).

ELEKTRIKA

Elektroinstalāciju un elektriskā aprīkojuma montāžas stiprināšana arī nav vienkārša. Elektriskai un elektrotehniskai stiprināšanai izmanto apskavas kabeļiem no plastmasas, elektroinstalācijas savilktņus, izolatorus, spailes. Mūsdienīgs izolators sastāv no polipropilēna ieliktņa (dībeļa), distances naglas no polipropilēna vai poliamīda ar stiklšķiedru piemaisījumu un cinkotā tērauda kokskrūves. Distances nagla palīdz novērst mitruma iekļūšanu izolatorā. Spailes un savilktņus izmanto elektroinstalācijas stiprināšanai pie griestiem un liftu šahtās.

SANTEHNIKA

Santehnikas stiprināšanas elementi palīdz ātri izvietot aprīkojumu (izlietnes, tualetes podus) vajadzīgajā vietā. Turklāt hromētie vai baltie dekoratīvie uzgaļi stiprināšanai sistēmai nodrošina glītu ārējo izskatu. Tā kā šo stiprināšanas veidu izmanto telpās ar paaugstinātu mitruma līmeni, elementus izgatavo no tērauda ar galvanizētā niķeļa segumu, cinkotā tērauda, bet uzmavu un ieliktņu izgatavošanai izmanto poliamīdu vai polipropilēnu. Stiprināšana ir paredzēta betona, ķieģeļa, kā arī ģipškartona sienām. Stiprināšanas elements sastāv no tērauda nagliņas ar galvanisko cinka kārtu ar metrisko un collu vītni, polipropilēna vai poliamīda ieliktņa (dībeļa), tērauda niķelētā uzgriežņa ar paplāksni, ieliktņa no polietilēna un dekoratīvā uzgaļa. .

DAŽĀDI SĪKUMI

Tapa ir stiprināšanas elements cilindriskā stieņa formā ar ārējo vītni abos galos vai visā stieņa garumā. Tapu savienojumus izmanto, ja vienā no materiāliem ir vītne. Fiksācija tiek nodrošināta ar uzgriežņa palīdzību (nepieciešamības gadījumā izmanto arī paplāksni). Jāatzīmē, ka tapas savienojumu neizdaiļo.

Uzgrieznis ir stiprināšanas elements ar vītņoto atveri un konstruktīvo elementu griezes momenta nodošanai. Izmanto bultskrūvju un tapu savienojumos, bieži kopā ar paplāksni. Līdz ar parasto uzgriezni izmanto arī vairākus specializētos uzgriežņu veidus. „Vāciņu" uzgriezni (elements ar sfērisko un plakano gala virsmu un slēgto vītnes atveri) izmanto izdaiļošanas nolūkam. Spārnuzgrieznim ir izvirzītie elementi griezes momenta nodošanai. To aizskrūvē manuāli. Pašskrūvējošam uzgrieznim ir neilona ieliktnis, kas pasargā to no nejaušās atskrūvēšanās. Šādus elementus izmanto palielināto vibrācijas slodžu gadījumos. Ir arī uzgriežņi ar atlokiem, vainagveida, šķēluma un piemetināmie.

Paplāksnes ir stiprināšanas elements ar atveri, ko ievieto zem uzgriežņa vai bultskrūves vai parastās skrūves galviņas balsta virsmas palielināšanas un pašatskrūvēšanas novēršanai. Ir vairāki paplākšņu veidi. Plakanai paplāksnei balsta virsma ir plakana. Paplāksne, kas nodrošina aizsardzību pret izstrādājumu atskrūvēšanos ar konstruktīvo elementu palīdzību, dēvē par sprosttapām. Atsperes paplāksne ir šķeltā apaļā paplāksne, kuras gali atrodas dažādās plaknēs: tā ir nepieciešama izstrādājumu atskrūvēšanās novēršanai uz tās elastīgās deformācijas rēķina slodzes ietekmē. To izgatavo no atsperu tērauda (vizuāli atgādina sprosttapu, taču tai nav šķēluma).