IZMEST ENKURUS!

Lai kuģis stabili pietauvotos pie krastmalas, kuģa komanda izmet enkuru, vai pat vairākus. Analoģisks princips tiek izmantots būvdarbos - vienu konstrukcijas elementu stiprina pie otra jeb citiem vārdiem sakot, izmet enkurus. Īstos enkurus - pagaidām šis ir visizturīgākais stiprināšanas elements, ko jebkad izgudrojuši inženieri. Taču enkuru modifikāciju, tipu un veidu gan ir ārkārtīgi daudz. Pietiekoši daudz, lai jebkāda veida konstrukcijas celtniecībā tie spētu nodrošināt būves stabilitāti un izturīgumu gadsimtiem ilgi.

Enkurs ir metāla izstrādājums, mūsdienīgs stiprināšanas elements, ko ieliek, iesit vai ieskrūvē atverē, kas ir izurbta cietā pamatmateriālā (akmens, betons, ķieģelis u.c.) Ar enkuru palīdzību kopā savieno dažādus konstrukcijas elementus.

Kad mēs veicam būvdarbus vai remontdarbus, neiztiksim bez stiprināšanas detaļām. Visiem labi zināmas ir skrūves, naglas (dārgais, vai tiešām nevari iesist kaut naglu!). Šie stiprināšanas elementi spēj patstāvīgi, bez papildus ierīcēm (āmurs un skrūvgriezis šajā gadījumā neskaitās) sastiprināt materiālus un izturēt atbilstošu slodzi. Ar to pietiks, ja strādājam ar koksni, ģipškartonu vai plāniem metāla elementiem. Taču ja par pamatu izmantojam betonu, akmeni, ķieģeli (cieto izturīgo materiālu), tad šādus stiprinājumus izmantot nevaram. Pamēģiniet iesist naglu betona sienā (dārgais, kur tu esi..?) un nekavējoties secināsiet: ir nepieciešami savādāki stiprināšanas elementi.

Nosaukumu šiem izstrādājumiem izgudroja vācieši. Vārds „enkurs" precīzi atspoguļo to darbības principu: stiprināšanas elements pamata masīvam nepiekļaujas cieši, bet gan ar enkura starpniecību (jeb dībeli), kas arī nodrošina nepieciešamo saķeres momentu. Tādējādi enkurs ir konstrukcija, kas noteiktā veidā (mehāniski vai ķīmiski) palielina saķeri starp stiprināšanas elementu un pamatmateriālu līdz nepieciešamajam līmenim. Izskatoties vienkāršāk, varam teikt, ka dībelis ir enkura paveids. Savukārt enkuri, kuriem piemīt vācu izstrādājumu kvalitāte, ir apliecinājuši savu noderīgumu būvdarbos: parasti tos izmanto vērienīgu smago konstrukciju sastiprināšanai. Dzīvokļos enkurus visbiežāk izmanto logu rūšu, durvju kārbu montāžas darbos, arī ierīkojot piekaramos griestus vai stiprinot lustras.

Prasme orientēties enkuru daudzveidībā prasa zināmu laiku. Izstrādājumus var klasificēt dažādi: atkarībā no pamatmateriāla, stiprināšanas principa, pieļaujamas slodzes lieluma, rakstura un virziena, materiāla, no kura enkurs ir izgatavots, vai veicamām funkcijām. Biežāk izmantota tiek klasifikācija pēc enkura un tā elementu konstrukcijas. Ar to arī sāksim.

ĶĪĻA ENKURI

Ķīļa enkurskrūve (enkurnagla) tiek izmantota elementu sastiprināšanai normālā un smagā betona gadījumos, kā arī darbos ar dabīgo akmeni. Izskata ziņā tā ir līdzīga skrūvei, kuras galviņai ir konusa forma. Konuss ir pārsegts ar distances ieliktni, enkurojums (ieurbšana iekšpusē) tiek panākts, pateicoties distances ieliktņa izvirzījumu berzei pret atveres sieniņām pamatmateriālā.

Kā plusus varam minēt nelielas izstrādājuma izmaksas, konstrukcijas vienkāršumu un drošumu, augstas nesošās spējas, ekonomiskumu un montāžas ātrumu, minimālo enkurojuma atveres diametrs, tas tiek bieži izmantots darbos. Par trūkumiem uzskatāma liela slodze uz pamata (bāzes) materiālu distances ieliktņa zonā, izmantošanas iespējas tikai izturīgos bāzes materiālos, augstas prasības pret atveres precīzu sagatavošanu, liels enkurojuma dziļums, neiespējamība demontēt un izmantot atkārtoti.

Ķīļa enkurus izmanto aprīkojuma, siju, nojumju un citu konstrukciju uzstādīšanai betonā ar statistisko slodzi un pamata materiāla saspiestās zonās. Izstrādājuma marķējumā norāda enkura diametru (D), derīgo garumu (t), pilno enkura garumu (L). Dažkārt ražotāji izmanto tikai divus pirmos apzīmējumus (enkura diametrs un derīgais garums).

ČAULAS TIPA ENKURI

Izciļņu enkuru (čaulas tipa enkuru) no ķīļu enkuriem atšķir tas, ka distances ieliktnis jeb čaula nosedz visu enkura garumu. Ieliktņa iekšpusē atrodas skrūve (metāla tapiņa) ar ķīļveida galviņu (uzgriezni), kas uz ieliktni iedarbojas ar horizontālo spiedienu skrūvēšanas gaitā. Enkurojums tiek nodrošināts ar distances ieliktņa berzi pret atveres sieniņām pamatmateriālā (betons, akmens, izturīgs ķieģelis).

Starp priekšrocībām: lielāka balstbīde, nekā ķīļu enkuriem, mazāka slodze uz pamatmateriālu, ne pārāk stingras prasības pret montāžas atveres precizitāti, uzstādīšanas vienkāršums, tajā skaitā pateicoties caurejošai montāžai.

Mīnusi: mazākas nesošās spēja, lielāki enkurojuma atveru diametri, lielāks enkurojuma dziļums.

Čaulas tipa enkuram ir diezgan sarežģīta konstrukcija: iemava var būt gan vienlaidu, gan arī sastāvēt no divām vai vairākām daļām. Augsta noslogojuma enkuros viens ir distances ieliktnis, bet otrs pilda nesošās funkcijas, turklāt to starpā var papildus būt plastmasas elementi dinamisko vibrāciju kompensācijai. Šādus enkurus bieži izmanto nopietno industriālo elementu sastiprināšanai, taču citi šāda veida enkuri ir paredzēti arī vidēji lielām un mazām slodzēm, kas ir pat oriģinālas konstrukcijas ziņā: ražotāji ieliktni aprīkoja ar īpašas formas robiem, kas nodrošina ne vien balstbīdi, bet arī tā savīšanos ap asi, tādējādi veicinot labāku piekļaušanos. Dažas kompānijas ražo garus enkurus ar dubulto horizontālo spiedienu.

Parasti čaulas tipa enkurus pārdod komplektā ar skrūvēm, bultām un uzgriežņiem, tātad visu nepieciešamo montāžas darbu veikšanai. Taču enkuru sortimentā ir arī specifiskie izstrādājumi, kuru sastāvā ir vien distances ieliktnis un konusa formas uzgrieznis, tādēļ stiprināšanas gaitā montētājam pašam jāizvēlas nepieciešamā izmēra skrūve vai tapiņa ar uzgriezni. Šādiem enkuriem raksturīgs neliels enkurojuma dziļums, tādēļ tos dažkārt dēvē par īso jeb kompakto enkuru. Čaulas tipa enkuri maksā dārgāk par ķīļu enkuriem. Marķējumā izmanto sekojošus parametrus: ārējais enkuru diametrs (D), skrūves (uzgriežņa) vītnes diametrs, derīgais garums (t), pilnais enkura garums (L).

ATVERAMI ENKURI

Sarežģīta konstrukcija raksturīga atveramiem enkuriem. Tie ir aprīkoti ar čaulām, kuras sastāv no trīs-četrām lapiņām, īpašo saspiesto atsperi un atveramo uzgriezni, kas nodrošina lapiņu atvēršanu montāžas darbu gaitā. Enkurojumu nodrošina ar berzi (vienlaidu materiālos), gan ar formu ar iekšējā balsta palīdzību (ja bāzes materiālā ir iekšējie dobumi).

Plusi: universalitāte, iespējamība montēt gan cietos pamatos, gan dobjos materiālos, augstas nesošās spējas, ne pārāk stingras prasības pret atveru precizitāti, iespējamība demontēt, salīdzinoši neliels enkurojums.

Mīnusi: dārgi stiprinājumi, lielas enkurojuma atveres. Šis enkuru veids ir maz izplatīts, to pārsvarā izmanto profesionāļi.

Pēc darbības principa atveramie enkuri ir analoģiski čaulas tipa enkuriem, vienīgi atveramo enkuru ieliktņiem ir savādāka struktūra: tas sastāv no četrām lamelām, kas ir savienotas segmentveida cilindra formā, veidojot čaulu. Lamelas vienā malā ir savienotas ar gredzenu, bet otrā pusē sastiprinātas ar atsperi. Lamelu veidotā cilindra iekšpusē atrodas konisks četrskaldņu uzgrieznis. Lamelu atvēršana notiek, kad ar uzgriezni pievelk ar skrūvi vai metāla tapu. Galvenā šāda veida enkuru priekšrocība - ļoti liela horizontālā spiediena nodrošināšana, kas ļauj tos montēt ne vien betonā, bet arī vājos, dobjos materiālos. Dobjajos materiālos horizontālais spiediens čaulā darbojas pat dobumos, pieķeroties pie to malām, taču slodze, ko enkurs spēj izturēt vājos materiālos, ir mazāka, nekā betona gadījumā.

Otra atveramo enkuru priekšrocība - minimālās prasības pret enkura cauruma precizitāti, trešā - šī ir vienīgā stiprināšanas konstrukcija, kas ļauj enkuru demontēt, novēršot slodzi. Šie enkuri ir diezgan dārgi, tos marķē tikai ar vienu parametru - uzgriežņa vītnes diametru.

IESITAMI ENKURI

Iesitamo enkuru iemavas vītnes iekšējai virsmai vienā pusē ir konusa forma ar izveidotiem robiem, kuros atrodas speciālais ķīlis: tas iedarbojas uz šķelto konisko galu, ja tiek sists ar irbuli. Enkurojumu nodrošina berze (parastie enkuri) vai forma iekšējā balsta ietekmē (cikon tipa enkuri).

Priekšrocības: montāžas ātrums un vienkāršums, neliels enkurojuma dziļums, izvirzīto daļu neesamība pēc stiprinājuma demontāžas, relatīvi nelielas izmaksas vienkāršo iesitamo enkuru gadījumā, lielas nesošās spējas jebkura veida betonā, minimālie malas un ass attālumi montāžas gaitā, iztur vibrācijas slodzes.

Mīnusi: iespējams samontēt vien izturīgajos bāzes materiālos, ir augstas prasības pret caurumu precizitāti, parastajiem enkuriem - lielas slodzes bāzes materiālos, „cikon" tipa enkuriem - augstas cenas, nepieciešamība pēc papildus instrumentiem.

Šādu stiprinājumu galvenā atšķirīgā iezīme - fiksācija ar sitiena palīdzību. Turklāt sitieni (atkarībā no konstrukcijas) tiek vērsti vai nu uz ķīli (kas atrodas enkura iekšpusē), vai uz enkuru, ja ķīlis atsperas pret atveres dibenu.

Šo enkuru struktūra ir vienkārša: distances ieliktnis ar iekšējo vītni vienā galā un šķelto konusveida daļu otrā. Iekšpusē atrodas koniskais ķīlis. Enkuru caurumā ierīko atbilstoši tā ārējam diametram (D), pēc tam tas tiek sašķelts ar sitienu palīdzību. Sitienus veic ar āmuru un irbuli palīdzību, ko ievieto enkurā, tādējādi tiek sašķelta tā spraišļa daļa un palielināts berzes spēks starp enkuru un caurumu sieniņām.

Iesitamos enkurus izmanto cietajos vienlaidu materiālos (betons), bieži vien griestu stiprinājumiem. Šādus enkurus marķē ar šādiem parametriem: vītnes diametrs, enkura garums, tā diametrs.

Iesitamo enkuru vidū populāri ir „cikon" tipa konstrukcijas. To iezīme: enkurojums tiek veikts nevis ar berzi, bet gan ar formu uz iekšējā balsta iedarbības pamata. Salīdzinājumā ar vienkāršajiem iesitamajiem enkuriem, „cikon" tipa izstrādājumi labāk iztur vibrācijas slodzes, ir drošas, viegli iesitamas, spēj uzņemt slodzi uzreiz pēc ierīkošanas.

ĶĪMISKAIS UZBRUKUMS

Ja visi minētie stiprināšanas elementi konstrukcijas savienoja ar mehānisko metodi (berze, horizontālais spiediens), tad jāsaka, ka ir enkuru veidi, kas savā darbībā izmanto starpmolekulu mijiedarbības principu - ķīmiskie enkuri. Enkurojumu nodrošina īpaša līmes maisījums, ko ievieto caurumā un kuram atdziestot, tiek panākta enkura sasaiste ar pamatmateriālu.

Priekšrocības: var izmantot jebkuriem bāzes materiāliem un slodzēm, ļoti augstas nesošās spējas, minimālās prasības pret atveres precizitātes, minimālie malas un ass attālumi, nelieli montāžas atveres izmēri, montāžas vienkāršums un drošums, iespējamība veikt stiprināšanu pat zem ūdens.

Trūkumi: augstas izmaksas, ierobežots uzglabāšanas laiks, neliela izplatība, tāpat jāpārgaida laiks starp enkurojuma ierīkošanu un tā izmantošanas iespējamību (no 20 minūtēm līdz 5 stundām), kas ir atkarīgs no montāžas temperatūras (jo zemāka temperatūra, jo lielāks laiks).

Izsakoties vienkārši, metāla enkurs tiek pielīmēts pie būvmateriāla. Sagatavotajā atverē tiek ielieta īpašs līmes maisījums, kurā tad novieto enkuru. Pēc "ieķeršanās" (ķīmiskās vielas polimerizācijas) veidojas īpaši izturīga pret atmosfēras ietekmi un koroziju saikne. Par līmi biežāk izmanto mākslīgos sveķus ar kvarca smiltīm, cementa piemaisījumiem u.c. Biezēšanas process risinās, šo vielu jaucot ar cietinātājiem, tādēļ līmes sastāvā parasti ir divi komponenti.

Ķīmisko enkuru galvenais trūkums - ir jāpaiet laikam, kamēr konstrukcija pienācīgi piestiprināsies: 20-40 minūtes pie 20ºC temperatūras, bet -5 grādu gadījumā tas var aizņemt pat līdz 5 stundām. Ja temperatūra ir zemāka par šo atzīmi, tad montāža nav iespējama.

Divkomponentu līme tiek piedāvāta vienotajos kārtridžos (sveķi un cietinātājs atrodas savienotajos rezervuāros): ja tilpnes ir paralēlas, tad nepieciešama būs speciāla pistole, turpretī ja cietinātājs atrodas "iekšpus" sveķiem, tad derēs arī parastā hermētiķu pistole. Ērtāka ir metode, kad enkurs ir apgādāts ar „individuālu" ampulu ar līmi (ampulā atrodas gan sveķi, gan cietinātājs - tā tiek ievietota atverē, bet uzstādos enkuru, ampula tiek noārdīta, kā rezultātā dobums piepildās ar līmi). Atverei par 2 mm jāpārsniedz stiegras diametrs, tai jābūt tīrai no mitruma, netīrumiem un putekļiem.

Savas unikālās īpašības ķīmiskais enkurojums apliecina, ja to izmanto dobjajos celtniecības materiālos (parastais ķieģelis, spraugķieģelis, caurumots ķieģelis vai speciālie celtniecības bloki).

ĪPAŠAS NOZĪMES ENKURI

Ir arī īpašs enkuru paveids, ko izgatavo speciāli kādam nolūkam: naglu un griestu enkuri, enkuri dobjām konstrukcijām, pašskrūvējošie enkuri, enkuri logu un durvju kārbām.

• Griestu (naglu): iesitamo enkuru paveids, kuri nav aprīkoti ar vītnes elementu stiprināšanai, pēc darbības principa atgādina naglas. Šādiem enkuriem ir plakana galviņa vai elements piekāršanai (uzgrieznis, āķis vai cilpa). Ar to stiprina latas, plankas un metāla profilus, līstes, griestu līstes, troses u.c. Griestu enkuri mēdz būt gan ar automātisku sašķelšanos (naglu, atsperu, enkuri ar cilpu), gan ar piespiedu sašķelšanos (enkurnaglas, ķīļa enkuri, kniedes).
• Rūts enkuri (dībeļi): tiek izmantoti logu rūšu un durvju ailu ierīkošanā, koka latu, brusu sastiprināšanai u.c. Šādu enkuru galvenā iezīme - velkot skrūvi, uzgrieznis tiek ievilkts čaulā, iedarbojoties uz tās sieniņām ar spiedienu, tādējādi detaļa netiek piekļauta pamatmateriālam.
• Enkuri dobjiem un plāniem celtniecības materiāliem (ģipškartons, kokskaidu plāksnes, sienu paneļi u tml.): stiprināšanas elementi, kuros izmanto nevis berzes principu, bet gan ārējo vai iekšējo balstu. Šajā grupā ietilpst Mola tipa enkuri un automātiski uzstādāmie enkuri (saliekamie atsperes un saliekamie apgāšanās mehānismi).
• Balsta enkuri (distances) no misiņa: ārēji tie ir līdzīgi iesitamajam enkuram, taču pēc spiediena to var iekļaut distances enkuru grupā.

NERŪSĒJOŠĀS DETAĻAS

Visbeidzot aplūkosim materiālus, ko izmanto enkuru izgatavošanai. Tas ir ārkārtīgi svarīgi - tas lielā mērā ietekmē visas konstrukcijas izturīgumu.

Enkurus izgatavo no tērauda, nerūsējošā korozijizturīgā tērauda, krāsainā metāla. Metāla izturīguma mērīšanai izmanto speciālo klasifikāciju. Izturīguma pakāpi apzīmē ar diviem skaitļiem: pirmais, ko reizina ar 100, nozīmē izturīguma robežu, otrais atbilst plūstamības robežu attiecībai pret stiprības robežu, ko reizina ar 10. Piemēram, izplatītākie ķīļa veida enkuri tiek apzīmēti ar 6.8 stiprības pakāpi. Enkuri nesošo konstrukciju stiprināšanai tiek klasificēti ar 8.8 stiprības klasi.

Svarīga enkuru īpašība ir to izturīgums pret koroziju. Tādēļ tos apstrādā ar cinkojumu, dažkārt izmanto cinkojumu un hromēšanu. Daži ražotāji, vēloties izsargāties no cinka korozijas dažu sāļu ietekmē, enkurus izgatavo no korozijizturīgā tērauda vai nerūsējošā tērauda. Nerūsējošo enkuru izgatavošanai izmanto hroma-niķeļa-molibdēna tēraudu un hroma-molibdēna-titāna tēraudu. Enkurus no krāsainiem materiāliem īpaši aktīvi neražo: tie ir izturīgi pret koroziju, taču tiem piemīt salīdzinoši nelielas nesošās spējas. Populāri ir misiņa balsta enkuri, ko pārsvarā izmanto sadzīvē. Griestu konstrukcijām izmanto griestu enkurus, kas ir piemēroti mazām slodzēm un ir izgatavotas no cinka un alumīnija sakausējuma.

Aca.lv