Kādam jābūt ideālam zemesgabalam dārza izveidei? Atbilde ir it kā skaidra - līdzenam, vienmērīgam, ar auglīgu zemi. Neapšaubāmi, labiekārtot šādu zemesgabalu pēc standarta shēmas „zāliens + alpinārijs + ūdenstilpne" ir daudz ērtāk un lētāk, nekā problemātiskajā vietā. Taču - vai šāds dārziņš izskatīsies skaists un oriģināls? Neparastie dārzi rodas tieši sarežģītajos apstākļos, kad dizainerim nākas pielietot iztēli, jo standarta risinājumu šeit nederēs.

Kādas problēmas tad sagaida zemes īpašniekus mūsu apvidū? Tiem, kuriem „nepaveicās", tiek meži, nogāzes, zemienes, purvi, smilšainās vai gluži otrādi, smagās mālainās augsnes. Bieži vien ar vienu trūkumu nemaz neiztikt - mežs, piemēram, var augt uz nogāzes. Ierastās apzaļumošanas metodes šeit nedarbojas - zāliens aug „caurumiem", koki izmirkst, sienas „peld", bet uz celiņiem mēnešiem ilgi krājas lietus ūdens. Tādēļ problemātisko vietu īpašniekiem, lai izvairītos no nepatikšanām, ieteicams savlaicīgi, vēl pirms darbu sākuma, vai pat pirms zemesgabala tīrīšanas, konsultēties ar vides dizaineru.

Uz nogāzes

Nogāze ir lieliski piemērota dārzam, ko veido balsta sieniņu, līkumaino celiņu un nomaļo laukumiņu labirints. Šī ir ideāla vieta strautiņam vai kaskādei - ūdens burbuļošana nodrošinās patīkamu skaņas fonu. Šāds dārzs būs unikāls, jo līdzenumi vienmēr ir līdzīgi, bet nogāzes vienmēr atšķiras viena no otrās; to, kāda tā būs katrā atsevišķā gadījumā, noteiks slīpuma leņķis, ekspozīcija un reljefs. Pirmais uzdevums šeit būs nostiprināt sienas.

Ja slīpums nav liels, tad nogāzes stiprināšana realizējama visai vienkārši. Jāsāk ir ar drenāžas sistēmas izveidi, lai ūdens neizskalotu zemi. Pēc tam pietiek iestādīt augus, kas ātri attīsta sakņu sistēmu, nostiprinot nogāzi. Var izmantot gan zālaugus, kas ātri veido velēnas kārtu (āboliņu, auzenes, skarenes), gan zemus krūmājus, piemēram, mežrozītes. Stāvākas nogāzes nostiprina ar ģeorežģa palīdzību, tā šūnās iestādot augus, kas laika gaitā to apsedz. Augsnes nostiprināšanu nogāzē tāpat veicina šķēršļi - lielie akmeņi, betona bloki, dēļi un baļķi, kas šķērso nogāzi, zemē iesistie koka mieti...

Ja nogāzes leņķis ir lielāks par 30 grādiem, tad to nepieciešams ierīkot pēc terašu tipa, iedalot vairākos līmeņos ar balsta sieniņu palīdzību. Zemās dekoratīvās balsta sieniņas no sausā kaļķakmeņu mūra var izveidot patstāvīgi, taču sieniņas, kuru funkcija būs pasargāt nogāzi no sairšanas, prasa augstu kvalifikācijas līmeni, tādēļ to izbūvi labāk uzticēt profesionāļiem.

Būvniecības gaitā pieļautās kļūdas var izraisīt sieniņu ātro sairšanu. Šīs nopietnās būves tiek gatavotas no dažādiem metāliem, līdz pat monolītam dzelzsbetonam. Drošs un dekoratīvs sienu stiprināšanas veids ir gabionu izbūve - metāla tīkla karkasi, kuru iekšpusē tiek iebērti lielie oļi un akmeņi. Šādi var nostiprināt gan lēzenākas nogāzes, gan arī gandrīz vertikālas. Akmeņi nodrošina labu drenāžu, bet karkass neļauj sabrukt „pildījumam".

Līdz ar sieniņu izbūvi var iekārtot celiņus, kāpnes un laukumiņus. Kā materiālu bruģēšanai un kāpņu izbūvei ieteicams izmantot neslidenās virsmas, bet bīstamākās zonas diennakts tumšajā laikā izgaismot. Ērtāk ir, ja celiņu platums, kā arī pakāpienu izmērs un augstums ir vienādi visā dārzā.

No ekspozīcijas jeb nogāzes orientācijas pret debespusēm ir atkarīgs apgaismojums, saules siltuma daudzums, ko saņems augi, un mitruma režīms. Dienvidu nogāzē būs salīdzinoši silti un sausi, tādēļ šeit varēsim audzēt tādus augus, kas citādi nemaz nevarēs attīstīties. Uz ziemeļiem vērstā nogāze ir ēnaina un vēsa, taču arī šeit ir sausa augsne. Ziemai beidzoties, augsne nogāzēs izžūst ātrāk, tāpēc šeit diezgan labi jūtas sīpolaugi. Ir arī savi trūkumi - daudzi mūsu dārziem ierastās šķirnes nogāzēs nejutīsies labi bez papildus mitrināšanai. Nogāzes apakšējā daļā, it īpaši, ja tā ir zemiene starp pauguriem, būs ievērojami vēsāk. Taču šī vieta būs mitrāka, iespējama pat pārpurvošanās.

Zem lapu vainaga

Koku ēnā var audzēt pat neparastākos augus. Mežam raksturīgi mēreni silti laika apstākļi bez straujām temperatūras svārstībām, palielināts gaisa mitrums un sniega segas saglabāšanās visas ziemas laikā, tādēļ šeit visai labi aug un ziemo siltummīļi. Neraugoties uz augstu gaisa mitruma līmeni, augsne zem kokiem bieži vien ir diezgan sausa, jo tie uzsūc un iztvaicē lielu mitruma daudzumu.

Primārais uzdevums šādā zemesgabalā ir likvidēt neglīto pamežu, nomainot to pret dekoratīvo krūmāju. Vislabāk ir vadīties pēc augsnes veida. Salīdzinoši sausos zemesgabalos ar vieglāku augsni var audzēt zalktenes, segliņu, plūškoku, irbeņspirejas un ceriņus. Lazdai, bārbelēm, vilkābelēm, forzīcijai, veigelai, grimonim, irbenēm, mahonijām, jāņogām, spirejām un jasmīnam vairāk patīk mitrās un smagās augsnes. Zāļu segumu jauktajos mežos labāk nenovākt, bet gan iestādīt kultūraugus starp zālēm un ziediem - tādējādi dārziņš ātri vien kļūs dekoratīvāks. Ja izvēlēties augus, kas veiksmīgi spēs konkurēt ar vietējo floru, tad šāds dārzs izskatīsies krāšņi un neatkārtojami.

Visgrūtāk ir sakārtot tumšo egļu mežu. Augsne tajā ir auglīga, taču pārāk mitra un skāba. Līkumainās egles saknes, kas sazarojas dažādos virzienos, būtiski traucē dārzkopim. Tādēļ atliek vien vai nu atstāt visu kā ir, piejaucot dekoratīvos meža augus, kas labi jutīsies šādos apstākļos, vai arī pilnībā izmainīt zemesgabalu, izvācot gandrīz visus kokus un izmainot augsnes sastāvu, kas noteikti prasīs daudz vairāk pūļu.

Mākslīgie elementi mežu noformēšanā izskatās nevietā, tādēļ celiņus un laukumiņus labāk bruģēt ar dabīgo šķelto akmeni vai aizbērt ar akmens drupatām. Derēs arī koks: klucīši, baļķi, dēļi vai mīksts segums no sasmalcinātās mizas. Galvenā prasība - lai celiņi nebūtu slideni.

Labiekārtots purvs

Pārmērīgs mitrums bieži vien nāk komplektā ar palielinātu augsnes skābumu, kas daudziem  augiem nepatīk. Lai kādreizējā kūdrāja vietā izveidotu dārzu, ir jāpatērē ne mazums spēku un naudas melioratīvajiem pasākumiem, kas samazinās augsnes skābumu un uzlabos tās kvalitāti. Pat ja purvā ir izaudzis kāds koks, tas visbiežāk ir kāda vārga priede vai vītols, ko vislabāk būtu novākt, taču tad zemesgabals izskatīsies pavisam drūms un patukšs. Lai to padarītu omulīgāku, nepieciešams iestādīt kokus. Sortiments nav liels: tā var būt sniegoga, grimonis, aronija, sausserdis, bērzs, alksnis, pīlādzis un priede. Pašreiz ir izaudzētas daudzveidīgas viršu formas, tādēļ kūdrājā var iekārtot viršu dārzu. Šeit tāpat labi jutīsies andromedas, vaivariņi un rododendri, kas nebaidās no skābās augsnēm.

Pakāpeniski, mainoties augsnes sastāvam, tās skābuma līmenis samazināsies, un uzlabosies tās struktūra. Šis process var ievilkties uz gadiem, taču jebkurā zemesgabalā laika gaitā var uzsākt praktiski visu augu audzēšanu, vai nu veidojot stādīšanas bedres ar sausāku augsni, vai ar drenēšanas vai ūdens aizturēšanas sistēmu palīdzību. Smagās, mālainās augsnes slikti laiž cauri mitrumu, tādēļ šādos zemesgabalos bieži vien vērojams ūdens nosprostojums. Dīķis daļēji atrisinās pārmērīgā mitruma problēmu, turklāt tajā var izvadīt drenāžas sistēmu. Ja apkārt iestādīt ūdensrozes vai citus ūdens augus, bet apkārt - purvā augošos un mitrummīļus augus, tad tas kļūs par dārziņa „rozīnīti". Mitrākās vietās stāda zeltenes, ligulārijas, vīgriezes, kazbārdi, purvenes, neaizmirstules, brunneras, cimicifugas, dzeltenos īrisus, niedres, hostas, grīšļus, graudaugus un papardes.

Mitrummīļus labāk izkārtot auglīgā augsnē, tādēļ pie stādīšanas ieteicams izmantot barības substrātu un samazināt augsnes skābuma līmeni. Tāpat ieteicams regulāri piebarot purva dīķi un sekot augsnes mitrumam jūlijā un augustā, kad līst retāk.

Vislabāk šāda dārziņa noformēšanai derēs tādi mitrummīļi, kā Sibīrijas īrisi, astilbes, delfīnijas un zāļlilijas.

Pie dīķa lieliski izskatīsies vītols un alksnis, kas labi panes mitrumu, kā arī vītolu un grimoņu krūmāji ar daudzkrāsainu mizu, kas arī ziemā būs ļoti dekoratīvi.

Smilšainās kāpas

Zemes mitruma režīms lielā mērā ir atkarīgs no augsnes tipa. Smilšainās vai akmeņainās augsnēs, kas bieži vien vērojamas nogāžu augšējās daļās, ūdens ātri vien uzsūcas un aiziet dziļumā, tādēļ nebūt ne visi augi spēj attīstīties šādos apstākļos. Lai, piemēram, izaudzētu augļu kokus, nākas izmantot dažādas viltības, piemēram, ap stādīšanas bedri izveidot ūdensnecaurlaidīgo kārtu no māla, nepieļaujot ūdens trūkumu.

Nabadzīgajās augsnēs labi jutīsies daudzi siltummīļi, stepju un kalnu augi, kas mūsu klimata apstākļos izskatīsies ļoti eksotiski, kā arī garšaugi: raudene, izops, mārsils, vībotnes, salvija, lavanda. Akmeņainam zemesgabalam būs piemērotas sugas, kas parasti rotā rokārijus: medenes, neļķes, akmeņlauzītes, čīkstenes, genciānas, vībotnes, zaķkāposti, ēdelveiss.

Līdzenuma problēma

Līdzens zemesgabals sākotnēji izskatās ideāli piemērots dārziņa ierīkošanai. Taču arī šeit viss nav tik vienkārši. Labi, ja uz tā aug augsti koki, kas var kļūt par pamatu projekta izveidei. Bet ja zemesgabalu kādreiz izmantoja lauksaimniecībai? Pa mājas logu varēsiet vērot burvīgu ainavu, taču, ja apkārt ir citi zemesgabali, tad ikviens kaimiņš varēs rīkoties pēc sava prāta, līdz ar to vienmēr ir risks, ka pagalma galvenais celiņš atdursies nevis pret krāšņu ainavu ar upīti centrā, bet gan neglītajā kaimiņa šķūņa sienā. Lai izvairītos no šādas situācijas, ir jānoslēpj zemesgabala robežas, turklāt vislabāk izmantot vairāklīmeņu apstādījumus.

Iespējams, plakano zemesgabalu var sadalīt zonās. To vislabāk darīt ar apstādījumiem dažādos augstumos, daudzveidīgajiem režģiem vai manipulējot ar līmeņiem, Nereti reljefs tiek veidots mākslīgi - vietām zemi pieber, vietām novāc - par laimi, materiāla mājas būvniecības gaitā ir pilnīgi pietiekoši.

Ideālu zemesgabalu vienkārši nav, jebkurā no tiem būs savi trūkumi un priekšrocības, kas ir noteikti jāizmanto interesantā dārza izveidē.

Viktors Tropčenko

Žurnāls "Zagorodnoe_obozrenie"