allconstructions.com [ Lithuania (LT), Latvia (RU), Poland (PL), UK (EN), Germany (DE), Russia (RU) ] | leisureguide.info) | anonsas.lt | autoreviu.lt | visasverslas.lt | viskas.lt | agrozinios.lt

Vertikāles iekarošana

Comments: 0   Views : 2412

Vertikāles iekarošana
Drukāts 2010-07-15 11:46  

Visitor rating 0.0 / Total 0.0

1Aizvien modernāka ekoloģiskā pieeja un centieni piekopt veselīgu dzīves veidu cilvēka vidi padarījuši krietni draudzīgāku. It visur, kur vien iespējams, tiek stādīti augi, zālienus mūsdienās ierīko pat auto stāvlaukumos (izmantojot režģa tipa bruģi), tāpat tiek apzaļumoti ēku jumtu un pamazām arī sienas. Lai gan pilnīga sienu apzaļumošana mūsu klimata zonā tikpat kā nav iespējama - pie vainas ir aukstā ziema - izveidot nelielu zaļo sieniņu ir ļoti reāli. Tā nav pat obligāti jāklāj tikai ar ložņājošajiem augiem. Milzīgas „plikas" platības novērojamas ne tikai pilsētās, arī laukos tādu ir pietiekami daudz - namu, saimniecisko ēku sienas vai vienlaidu sētas. Ko var iesākt ar šādām zonām?

Liānas un špaleras

Tradicionāli vertikālai apzaļumošanai tiek izmantotas liānas, proti, vijīgie, ložņājošie vai kāpelējošie augi,  kas par atbalstu izmanto kokus, krūmus, klintis u.tml. Spēja cieši nostiprināties liānām ir vitāli nepieciešama. Nav nekāds brīnums, ka šādu liānu īpatnību steidzās izmantot dārzkopji sienu, sētu, režģu, pergolu un koku stumbru izrotāšanai. Pietiek vien liānai nodrošināt kādu balstu - tā tūlīt pat pakāpsies desmitiem centimetru vai pat metru uz augšu, atkarībā no šķirnes. Mūsu apvidū vijīgie augi reti kad paceļas virs 10-15 m. Nav arī mūžzaļo liānu, kas ir izskaidrojams ar diezgan bargo klimatu.

2Balstus augiem var izvietot gar sienām, izmantot sētas vai speciālos režģus, kuriem var būt visdažādākās formas un izmēri. Ar caurskatāmo, apzaļumoto režģa sētu un arku palīdzību dārzu var efektīvi iedalīt vairākās zonās.

Dažiem augu veidiem nav nepieciešams īpašais balsts - tie nostiprinās ar piesūcekņu palīdzību vai ar saknēm, kas stingri notur augu uz jebkuras grumbuļainas virsmas. Vairumā gadījumu atbalsts tomēr ir nepieciešams. Lai gan šobrīd populāra parādība ir liānu izmantošana arī zemesgabalu apstādīšanā - tās ātri izplešas un dekorē nogāzes un paugurus.

Liānu sortiments mūsu apstākļos nav liels, taču izvēle tomēr ir pietiekama, tādēļ ne pārāk bieža to izmantošana apzaļumošanā raisa izbrīnu. Izturīgākais ir trīs lapu vīnogas paveids, kas ir īpaši labs rudenī, kad cauri sarkanām lapām rēgojas violetās ogas. Tāpat pie mums aug arī Amūras vīnogas, kuru augļi ir ēdami, taču skābi un kaulaini. Diezgan izplatīts ir apinis, taču tā vasas ziemā atmirst. Augļu liānas, piemēram, Mandžūrijas aktinīdija vai Ķīnas citronliāna, veic ne vien dekoratīvās funkcijas, bet dāvā arī ogas. Aktinīdijas vīriešu dzimtes eksemplāriem vasaras vidū uz lapām parādās košas baltās un purpura krāsas joslas. Pīpju koka lapas pārsteidz ar mūsu florai neierastajiem izmēriem, bet kokžņaudzējs izceļas ar košiem, taču neēdamiem augļiem. Ļoti skaisti zied kārtainā vīteņhortenzija (diezgan liela liāna ar piesūcekņu veida saknēm), kaprifoliju vīteņssauserdis, klematisi un arī vītņu rozes, kuras ziemā nepieciešams īpaši pasargāt.

Vērā jāņem tas, ka liānu virszemes daļas intensīvā augšana sākas tikai tad, kad pietiekamā mērā ir attīstījusies pazemes daļa. Parasti divus pirmos gadus liāna aug diezgan lēni un apbēdina ar savu šķietamo trauslumu. Šajā laikā intensīvi attīstās sakņu sistēma, tiek uzkrātas barības vielas, parādās pumpuri. Tas viss tiek darīts pirms vērienīgā pagrieziena punkta auga attīstībā. Ņemot vērā vīteņaugu dzīvesveidu, šāda stratēģija nešķiet dīvaina - liānai zem biezas lapotnes nav nekādas lielās izredzes izķepuroties pretī gaismai, tāpēc tā rūpīgi sagatavojas, pirms uzsākt koka iekarošanu. Daudzas liānas pat aiziet bojā, neatradušas atbalstu. Tādēļ ja Jūsu iegādātais un aprūpētais stāds nesteidz apvīt apkārtnē esošos objektus, ir tikai jāapbruņojas ar pacietību un gads vai divi jāuzgaida. Piesūcošās stīgas un saknes noārda lakotās virsmas, lapas ne vien aizēno celtnes un vājina temperatūras svārstību ietekmi, bet arī palielina mitrumu, kas arī ne pārāk labi iespaido koka konstrukcijas. Tāpat spēcīgās liānu vasas spēj pat nobīdīt dakstiņus un paplašināt plaisas, veicinot ēkas noārdīšanos.

Špaleras dārzā ir savdabīgs vidusceļš starp liānu un dzīvžogu. Krūmājus un kokus apgriež un piesien pie balsta, rezultātā veidojas plakani, parasti simetriskās formas, izpletušies augi. Tie lieliski izskatās pie ēku sienām vai kā telts zaļajam tunelim. Šādas izdarības ar augiem iesāktas jau Viduslaikos - Eiropas klosteru dārzos šī bijusi populārā augļu audzēšanas metode, kas sevī apvienoja dekoratīvo izskatu un ražīgumu. Šādas formas augi ir labi izgaismoti, tos ir viegli apgriezt, ērti novākt ražu. Špaleras labāk izvietot pie sienām, kas vērstas uz dienvidiem. Un arī šodien tām tradicionāli izmanto augļu kokus. Lai gan zaļajiem tuneļiem izmantojami pilnīgi visi koki, kas viegli panes apgriešanu.

Vertikālie dārzi

3

No bargajiem ziemeļiem pārvirzīsimies uz siltāko apvidu novada florai. Franču botāniķis un dizaineris Patriks Blanks nodarbojies ar tropu lietus mežu pētījumiem, šādi iedvesmojoties vertikālo dārzu jeb zaļo sienu izveidei. Vietās, kur atļauj temperatūra un nokrišņu daudzums, ikviena apgaismotā un mitrinātā virsma drīzumā ir augu pārņemta.

Pētījumu gaitā viņš izlēma izveidot vertikālos dārzus pilsētā, par pamatu izmantojot dabas dotos principus.

Meklējumu un eksperimentu gaitā Blanks izstrādāja tehnoloģiju, kas ļauj veidot īstus dārzus uz ēku sienām. Tādi objekti, kā muzejs Branlī krastmalā Parīzē vai Kaiksa forums Madridē kļuvuši par augstākās tehnoloģijas ainavu dizaina ikonām. Ne mazāk interesants ir arī šo objektu iekšējais noformējums.

Un šobrīd zaļās sienas ir kļuvušas par moderno virzienu ainavu noformēšanas un interjera dizaina jomā.

Vertikālo dārzu pamatne ir kompakta un viegla, tādēļ var tikt samontēta ikvienā ēkā. Uz sienas tiek nostiprināts metāla rāmis, uz tā savukārt balstās plastmasas plāksnes 10 mm biezumā, kas tiek nosegtas ar divām poliamīda šķiedras kārtām (ikviena kārta ir 3 mm bieza), kas imitē klintis nosedzošās sūnas. Mitrums un mēslojumi augiem tiek nogādāti ar cauruļu un sūkņu palīdzību - tie notek no sienas, izplatoties pa kapilāriem. Šķidruma pārpalikumi sakrājas apakšā un atgriežas sistēmā. Ļoti skaits un efektīvs risinājums!

Ja augiem būs pietiekoši daudz mitruma un barības vielu, tad to saknes nesāks augt cauri plāksnēm un nebojās ēku konstrukcijas. Turklāt stādiem tiek izmantoti veidi ar virszemes sakņu sistēmu, kurām nav nepieciešams liels augsnes apjoms. Tātad tādi veidi, kas dabā aug uz klintīm un citās neērtās vietās ar minimālo augsnes kārtu. Vertikālā dārza apakšējā daļā tiek stādīti ēnu un mitrumu mīlošie augi, bet augšā - tādi augi, kas labi panes spožo sauli un vēju. Uz viena sienas kvadrātmetra iespējams izvietot līdz pat 30 paveidu, ar to palīdzību veidojot ainaviskās kompozīcijas. Sortiments tāpat ir atkarīgs no klimata un sienas orientāciju. Pareizi izvēloties augus, tie ir diezgan ilgmūžīgi, tādēļ nav nepieciešams tos mainīt ik pēc dažiem gadiem, pietiek vien iestādīt jaunos augus vietās, kur veci ir gājuši bojā. Panākumu atslēga šajā lietā ir iestādīšana nepieciešamajā vietā, vērā ņemot augu bioloģiju. Skaidrs, ka profesionālais botāniķis Patriks Blanks, to saprot.

Blanka galvenais mērķis ir nevis dizains tīrajā veidā, bet gan pilsētas veidola pārveidošana no akmens džungļiem vietās, kur patīkami dzīvot. 

4

Mūsdienās vertikālās apzaļumošanas, gaisa dārzu un zaļo jumtu ideja kļuvusi tik populāra, ka Eiropas komisija pat izskata likumprojektu, kas paredz iespējas vietējām pašvaldībām stimulēt būvniekus, kas topošajās būvēs ieplānos arī laukumus augu audzēšanai.

Tiesa, runa iet vispirms par dārzeņiem un augļiem, taču reizē viens no galvenajiem programmas mērķiem ir betona džungļu apzaļumošana. Mūsdienās vistālāk uz ziemeļiem zaļās sienas izpletušās Briselē un Londonā. Blanka eksperimentos stādi pacieta gan karsto sauli, gan salnas, taču vēl tālāk uz ziemeļiem tie nav iedzīvojušies. Ko lai darām mēs ar savu bargo klimatu?

Ziemeļu vertikāle

Mums jāsarod ar to, ka vertikālos dārzus nevarēsim ierīkot, kamēr klimats ir tik vēss, un jāmeklē alternatīva. Kā zināms, ziemeļos visi augi nav augsti - šādi tie pielāgoties aukstumam un vējiem. Tas pats sakāms ar par vertikālo apzaļumošanu - ir iespējamas apzaļumot tikai zemās sienas. Patrika Blanka metodiku labāk izmantot telpās un ziemas dārzos.

5

Viena no šādām alternatīvām, ko izstrādāja franču ainavu birojs Tryphême, tika piedāvāta izstādē „Krievijas imperatora dārzi". „Ziemeļblāzmas" kompozīcijas pamatā ir ar presēto kūdru un sūnām pildītais karkass. Šajā substrātā ir ievietoti ziedošie augi, kas mijas ar spoguļu vertikālēm, kā rezultātā labirintā panākti interesanti telpiskie efekti. Šādas relatīvi nelielas celtnes viegli salikt kopā pavasarī un izjaukt rudenī. Kā dekoratīvos augus labāk izmantot ātri augošos viengadīgos, it īpaši tādēļ, ka tie koši zied visu vasaru.

Vēl viena iespēja - tā saucamās vertikālās dobes. Tās veido šādi. Vispirms zemē ierok caurules līdz 2,5 m garumā (tad dobe būs apmēram 2 m augsta). Platums - ap pusmetru, garums - 1,5-2 m. Tad tiek izgatavots režģu karkass (parasti no dēļiem), tā, lai starp dēļiem paliek spraugas augu iestādīšanai. Iekšējo virsmu ieklāj ar biezo plēvi, labāk necaurskatāmu, lai izvairītos no aļģu vairošanās. Apakšā ieklāt drenāžas kārtu. Tvertnē ieber augsni un to labi aplaista. Nepieciešamajās vietās veido iegriezumus un iestāda viengadīgos stādus. Labāk neizmantos daudzgadīgos, jo tie var nosalt ziemā. Lai gan rudenī iekārtojums vienalga tiek izjaukts, lai atjaunotu augsnes kārtu un izmest augu atliekas. Arī daudzgadīgos var pietaupīt nākamajam gadam. Izkārtošanas princips ir līdzīgs Blanka dārziem - augšā tiek stādīti gaismmīļi, kas labi panes karstumu, bet apakšā - mitrummīļi.

Vēl viens vertikālās apzaļumošanas variants ir cilindrs ar augiem, arī apmēram 2 m augstumā. No apakšas un augšas nostiprinātā caurule vai stienis ir konstrukcijas pamatā. Tālāk uz zināma attāluma tiek nostiprināts tīkls.

No iekšpuses kārtām ieklāj sfagnuma sūnas, ieber augsni un iestāda augus. Proti, cilindru aizpilda un apstāda no apakšas un augšas. Tādā celtnē var izmantot arī daudzgadīgos augus, piemēram, hostas vai papardes. Galvenais ir neaizmirst rudenī izjaukt konstrukciju un sagatavot papardes ziemai.

Vienkāršāk ir izveidot ziedu piramīdas vai daudzlīmeņu dobes. Faktiski šajā gadījumā augu ūdenskrituma efektu nodrošina tas, ka dažas kastes piekarinātas viens virs otra, dažreiz vienā līmenī, dažreiz pakāpienu veidā. Šādi var izveidot košu dobi, izvērstu vertikāli. Uzdevums ir īpaši vienkāršs, ja tiek izmantotas parastās plastmasas krāsainās kastes. Ir tikai jāatrodas atbalsta punkts - nama, šķūņa vai sētas sienu.

Šādas vertikāles labāk izvietot tā, lai augi būtu pavērsti uz dienvidiem, dienvidrietumiem vai dienvidaustrumiem, tad tie saņems vairāk siltuma, līdz ar to būs kuplāki un ilgāk ziedēs. Tādēļ vertikālās dobes regulāri jālaista, īpaši karstās dienās.

Šādās konstrukcijās ūdens tiek izlietos pat ātrāk, kā parastajos podos, gan lielā augu daudzuma dēļ, gan arī stādu vertikālā izvietojuma.

Šādas konstrukcijas, protams, izmēru ziņā piekāpsies Patrika Blanka zaļajām sienām. Taču noteikti ne dekoratīvā efekta ziņā.

Viktors TROPČENKO



 


Add your comment or vote!

Log in to leave a comment or vote or Reģistrēties



Menu: