Patērētāju tiesību aizsardzības likums 18.03.99
Drukāts
2007-02-13 18:41
|
spēkā esošs no 15.04.1999 |
Publicēts:Vēstnesis 104/105 01.04.1999 |
Ar grozījumiem, kas izsludināti līdz 2004.gada 12.maijam.
Grozījumi: 22.11.2001. likums (L.V., 12.dec., nr.180;
Ziņotājs, 2002, nr.1)
16.04.2003. likums (L.V., 7.maijs, nr.67;
Ziņotājs, 2003, nr.11)
29.04.2004. likums (L.V., 12.maijs, nr.74;
Ziņotājs, 2004, nr.11)
Saeima ir pieņēmusi un Valsts
prezidents izsludina šādu likumu:
Patērētāju tiesību aizsardzības likums
I nodaļa. Vispārīgie noteikumi
1.pants. Likumā lietotie termini
Likumā ir lietoti šādi termini:
1) lietošanas noteikumi - ražotāja vai pakalpojuma sniedzēja norādījumi, kurus ievērojot prece vai pakalpojums saglabā lietošanas (izmantošanas) īpašības un pienācīgu kvalitāti, kā arī nerada apdraudējumu patērētāja mantai, veselībai, dzīvībai vai videi;
2) pakalpojums - fiziskās vai juridiskās personas uzņēmējdarbības vai profesionālās darbības ietvaros par atlīdzību vai bez tās izpildīts patērētāja pasūtījums vai tāda ar patērētāju noslēgta līguma pildīšana, saskaņā ar kuru tiek iznomāta kāda lieta, izgatavota jauna lieta, uzlabota vai pārveidota esoša lieta vai tās īpašības vai veikts darbs, vai gūts nematerializēts darba rezultāts;
3) patērētājs - fiziskā vai juridiskā persona, kas izsaka vēlēšanos iegādāties, iegādājas vai varētu iegādāties preci vai izmantot pakalpojumu nolūkam, kurš nav tieši saistīts ar tās uzņēmējdarbību;
4) pakalpojuma sniedzējs - fiziskā vai juridiskā persona, kas sniedz pakalpojumu patērētājam;
5) pārdevējs - fiziskā vai juridiskā persona (arī - importētājs), kas uzņēmējdarbības veidā piedāvā vai pārdod preci patērētājam, kā arī persona, kas darbojas pārdevēja vārdā vai viņa uzdevumā;
6) prece - jebkura lieta, ko piedāvā vai pārdod patērētājam;
7) ražotājs - fiziskā vai juridiskā persona, kas izgatavo vai atjauno preci pārdošanai vai uzrāda sevi kā ražotāju, norādot (marķējot) uz preces vai tās iesaiņojuma vai preces tehniskajā pasē savu nosaukumu (firmu), vārdu, uzvārdu, preču zīmi vai citu atšķirības zīmi.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.11.2001. likumu, kas stājas spēkā no 26.12.2001.)
2.pants. Likuma mērķis
Likuma mērķis ir nodrošināt patērētājam iespēju īstenot un aizsargāt savas likumīgās tiesības, slēdzot līgumu ar ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju.
3.pants. Patērētāja tiesību pārkāpums
Patērētāja tiesības ir pārkāptas, ja:
1) iegādājoties preci vai saņemot pakalpojumu, nav ievērota patērētāja izvēles brīvība un viņa izteiktā griba;
2) nav ievērots līgumslēdzēju pušu vienlīdzības princips un līguma noteikumi ir netaisnīgi;
3) nav nodrošināta iespēja saņemt vispusīgu un pilnīgu informāciju par preci vai pakalpojumu vai preces vai pakalpojuma cenu;
4) patērētājam pārdota nedroša vai līguma noteikumiem neatbilstoša prece vai sniegts nedrošs vai līguma noteikumiem neatbilstošs pakalpojums;
5) samaksa par pirkumu un svars vai mērs nav noteikti pareizi, kā arī nav nodrošināta iespēja pārliecināties par to;
6) līgumsaistības nav pienācīgi izpildītas;
7) patērētājam nav dota iespēja realizēt atteikuma tiesības, noslēgta līguma atcelšanas, noslēgta līguma nosacījumu grozīšanas vai citas likumīgās vai līgumiskās tiesības;
8) nav izsniegts darījumu apliecinošs dokuments.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.11.2001. likumu, kas stājas spēkā no 26.12.2001.)
4.pants. Patērētāja izvēles brīvība un griba
(1) Stājoties līgumattiecībās ar ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, patērētājam jādod iespēja pilnībā realizēt savu izvēli un gribu, iegādājoties tieši tādu preci vai saņemot tieši tādu pakalpojumu, kādu patērētājs vēlas, izņemot likumā noteiktos ierobežojumus. Ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja pienākums ir respektēt šo gribu. Izvēle un griba paužama līguma noteikumos, vai arī tai jābūt redzamai pēc lietas apstākļiem.
(2) Pirms patērētājs iegādājas preci vai saņem pakalpojumu, tam jādod iespēja novērtēt attiecīgās preces vai pakalpojuma derīgumu un atbilstību. Patērētājam jāsaņem pilnīga informācija par preci vai pakalpojumu, norēķināšanās veidu, līguma izpildījumu un atbildību, ja līgumsaistības tiek pārkāptas.
(3) Patērētājam nav pienākums pieņemt preci vai pakalpojumu un samaksāt cenu par preci vai pakalpojumu, ja prece ir piegādāta vai pakalpojums sniegts, patērētājam neizdarot pasūtījumu.
II nodaļa. Līgumi
5.pants. Līgumslēdzēju pušu tiesiskā vienlīdzība
(1) Līgumos, ko patērētājs slēdz ar ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, līgumslēdzējām pusēm ir vienlīdzīgas tiesības.
(2) Līguma noteikumi ir pretrunā ar līgumslēdzēju pušu tiesiskās vienlīdzības principu, ja tie:
1) samazina ar likumu noteikto pušu atbildību;
2) ierobežo patērētāja tiesības slēgt līgumus ar trešajām personām;
3) nosaka priekšrocības ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam un ierobežojumus patērētājam;
4) noteic, ka patērētājs atsakās no savām likumīgajām tiesībām;
5) patērētāju nostāda neizdevīgā stāvoklī un ir pretrunā ar labticīguma prasībām.
6.pants. Netaisnīgi līguma noteikumi
(1) Ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs nedrīkst piedāvāt tādus līguma noteikumus, kas ir pretrunā ar līgumslēdzēju pušu tiesiskās vienlīdzības principu, šo likumu un citiem normatīvajiem aktiem.
(2) Līguma noteikumi formulējami vienkāršā un saprotamā valodā. Neskaidri un neprecīzi rakstveida līguma noteikumi tiek tulkoti par labu patērētājam.
(3) Līguma noteikums, kuru līgumslēdzējas puses savstarpēji nav apspriedušas, ir netaisnīgs, ja tas pretēji labticīguma prasībām rada būtisku neatbilstību līgumā noteiktajās līgumslēdzēju pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam. Par netaisnīgiem līguma noteikumiem uzskatāmi noteikumi, kas:
1) ir pretrunā ar šā likuma 5.pantu;
2) samazina ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja atbildību vai atbrīvo tos no atbildības gadījumos, kad patērētājs guvis kaitējumu veselībai, vai patērētāja nāves gadījumā, kuram par cēloni bijusi ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja darbība vai bezdarbība;
3) ierobežo vai izslēdz iespēju patērētājam izmantot savas likumīgās prasījuma tiesības gadījumā, kad ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs nav izpildījis līgumsaistības vai ir tās izpildījis daļēji, ieskaitot arī ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja prasījuma dzēšanu ar patērētāja pretprasījumu;
4) uzliek patērētājam, kurš neizpilda līgumsaistības, neproporcionāli lielu līgumsodu;
5) paredz preces vai pakalpojuma cenas noteikšanu piegādes brīdī vai atļauj ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam palielināt cenu un nedod patērētājam tiesības atcelt līgumu, ja galīgā cena ir pārmērīgi augsta salīdzinājumā ar cenu, par kuru līgumslēdzējas puses vienojās, slēdzot līgumu;
6) ierobežo ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja pienākumu pildīt saistības, ko uzņēmies viņa pārstāvis, vai pakārto šīs saistības kādai formalitātei;
7) izslēdz vai kavē patērētāja tiesības vērsties patērētāju tiesību aizsardzības iestādēs vai tiesā, paredz strīdu izskatīšanu tikai šķīrējtiesā;
8) atļauj ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam vienpusēji atkāpties no līguma, izņemot gadījumu, kad tāda iespēja ir nodrošināta arī patērētājam, vai atļauj ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam izbeigt beztermiņa līgumu bez brīdinājuma;
9) paredz automātiski pagarināt noteikta termiņa līgumu, ja patērētājs neinformē par līguma nepagarināšanu, un nosaka patērētājam nepamatoti īsu laiku šīs informācijas sniegšanai;
10) atļauj ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam paturēt patērētāja samaksāto summu, ja patērētājs atkāpjas no līguma, bet neparedz patērētājam tādu pašu iespēju, proti, saņemt ekvivalentu summu, ja ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs atkāpjas no līguma;
11) atļauj ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam nodot tālāk savas tiesības un pienākumus, tādējādi samazinot piedāvātās garantijas apjomu bez patērētāja piekrišanas;
12) atļauj ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam vienpusēji grozīt līguma noteikumus vai preces vai pakalpojuma raksturojumu.
(4) Novērtējot līguma noteikumus, ņem vērā pārdotās preces vai sniegtā pakalpojuma raksturu, visus apstākļus, kādos līgums noslēgts, kā arī noslēgtā līguma un ar to saistītā līguma noteikumus.
(5) Līguma noteikums vienmēr ir uzskatāms par savstarpēji neapspriestu, ja līgums sastādīts iepriekš un patērētājam nav bijis iespējams ietekmēt attiecīgā līguma noteikumus.
(6) Ja ir apspriesti līguma atsevišķi noteikumi vai atsevišķu noteikumu attiecīgi aspekti, tad nevar uzskatīt, ka savstarpēji apspriesti ir arī pārējie līguma noteikumi.
(7) Ja ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs apgalvo, ka līguma noteikumi ir savstarpēji apspriesti ar patērētāju, viņa pienākums ir to pierādīt.
(8) Ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja un patērētāja noslēgtajā līgumā ietvertie netaisnīgie noteikumi pēc patērētāja prasības atzīstami par spēkā neesošiem, bet līgums paliek spēkā, ja tas var pastāvēt arī turpmāk, kad izslēgti netaisnīgie noteikumi.
(9) Šā panta noteikumi neattiecas uz tādiem līgumiem, kuri noslēgti saskaņā ar Latvijas Republikas noslēgtu starptautisko līgumu vai ievērojot cita normatīvā akta prasības.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.11.2001. likumu, kas stājas spēkā no 26.12.2001.)
7.pants. Līgumi, kuros patērētājs ir trešā persona
(1) Līgumos, kuros ražotājs vai pārdevējs apsola piegādāt preces vai pakalpojuma sniedzējs apsola sniegt pakalpojumus par labu patērētājam kā trešajai personai, tai līgumslēdzējai pusei, kam šāds apsolījums dots, ir pienākums iepazīstināt patērētāju ar noslēgto līgumu un dot iespēju noteiktā termiņā pievienoties tam, lai patērētājs iegūtu patstāvīgas tiesības prasīt no ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja šāda līguma izpildījumu un zaudējumu atlīdzību par nepienācīgu izpildījumu vai kavējumu.
(2) Ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs nedrīkst atteikties noslēgt līgumu vai atteikties pildīt noslēgtu līgumu par preces piegādi vai pakalpojuma sniegšanu patērētājam kā trešajai personai tikai tāpēc, ka ar personu, kam apsolījums dots, nav nokārtotas citas iepriekšējas saistības.
8.pants. Patērētāja kreditēšana
(1) Saskaņā ar patērētāja kreditēšanas līgumu persona, kas nodarbojas ar patērētāja kreditēšanu, piešķir vai apsola piešķirt patērētājam kredītu. Kredīts noformējams kā atlikts maksājums, aizdevums vai cita finansiāla vienošanās.
(2) Patērētāja kreditēšanas līgums slēdzams rakstveidā, un patērētājam izsniedzams viens šā līguma eksemplārs. Samaksa par preci vai pakalpojumu nosakāma naudā. Patērētāja kreditēšanas līgumā aizliegts noteikt vērtspapīrus par norēķināšanās līdzekli.
(3) Patērētājam ir tiesības izpildīt savas saistības pirms patērētāja kreditēšanas līgumā noteiktā termiņa. Šajā gadījumā viņam ir tiesības uz kopējo kredīta izmaksu taisnīgu samazināšanu.
(4) Patērētāja kreditēšanas līgumā ietveramo informāciju, gada procentu likmes aprēķināšanas metodi un kopējo kredīta izmaksu taisnīgu samazināšanu reglamentē Ministru kabineta noteikumi.
9.pants. Līgums, kas noslēgts ārpus uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas
(1) Saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ārpus uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas, pārdevējs piegādā preces vai pakalpojuma sniedzējs sniedz pakalpojumus patērētājam, pēc savas iniciatīvas vai pēc patērētāja nepārprotami izteikta lūguma apmeklējot patērētāju mājās, darbavietā vai citā viņa atrašanās vietā.
(2) Līgumā, kas noslēgts ārpus uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas, ietveramo informāciju, kā arī šā likuma 12.pantā paredzēto atteikuma tiesību realizēšanas termiņu un kārtību reglamentē Ministru kabineta noteikumi.
10.pants. Distances līgums
(1) Distances līgums ir vienošanās starp patērētāju un pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, pamatojoties uz pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja piedāvājumu ar adresēta vai neadresēta iespieddarba, tipveida vēstules, kataloga, presē publicētas reklāmas, kurai pievienots pasūtījuma kupons, telefona, faksimila, Interneta, elektroniskā pasta, televīzijas, radio un citu informācijas nosūtīšanas vai pārraidīšanas līdzekļu starpniecību.
(2) Faksimilu, automātisko atbildētāju un distances saziņas līdzekļus, kurus izmantojot iespējams individuāls kontakts ar patērētāju, ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs var izmantot tikai tādā gadījumā, ja saņemta patērētāja nepārprotama piekrišana.
(3) Distances līgums izpildāms ne vēlāk kā 30 dienu laikā no dienas, kad ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs saņēmis pasūtījumu no patērētāja, ja vien līgumslēdzējas puses nav vienojušās citādi.
(4) Distances līgumā ietveramo informāciju, atsevišķus līguma izpildes nosacījumus, kā arī šā likuma 12.pantā paredzēto atteikuma tiesību piemērošanu, realizēšanas termiņu un kārtību reglamentē Ministru kabineta noteikumi.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.11.2001. likumu, kas stājas spēkā no 26.12.2001.)
11.pants. Līgums par dzīvošanai paredzētas ēkas vai ēkas daļas lietošanas tiesību iegūšanu uz laiku
(1) Līgums par dzīvošanai paredzētas ēkas vai ēkas daļas lietošanas tiesību iegūšanu uz laiku ir līgums, kurš noslēgts vismaz uz trim gadiem un saskaņā ar kuru lietošanas tiesības iegūtas uz laiku, kas nav mazāks par vienu nedēļu noteiktā vai nosakāmā kalendārā gada posmā.
(2) Līgums par dzīvošanai paredzētas ēkas vai ēkas daļas lietošanas tiesību iegūšanu uz laiku slēdzams rakstveidā, un patērētājam izsniedzams viens šā līguma eksemplārs.
(3) Slēdzot līgumu par dzīvošanai paredzētas ēkas vai ēkas daļas lietošanas tiesību iegūšanu uz laiku, ir aizliegts pieprasīt no patērētāja priekšapmaksu vai avansa maksājumus, pirms izbeidzies termiņš, kura laikā patērētājs var izmantot atteikuma tiesības.
(4) Līgumā par dzīvošanai paredzētas ēkas vai ēkas daļas lietošanas tiesību iegūšanu ietveramo informāciju, kā arī šā likuma 12.pantā paredzēto atteikuma tiesību realizēšanas termiņu un kārtību reglamentē Ministru kabineta noteikumi.
(5) Slēdzot līgumu par dzīvošanai paredzētas Latvijā esošas ēkas vai ēkas daļas lietošanas tiesību iegūšanu, jautājumos, kurus neregulē šis likums, piemēro Civillikumu un citus normatīvos aktus.
(6) Slēdzot līgumu par dzīvošanai paredzētas ārvalstīs esošas ēkas vai ēkas daļas lietošanas tiesību iegūšanu uz laiku, piemērojami attiecīgajā valstī spēkā esošie likumi, ciktāl tas nodrošina šajā likumā noteikto.
12.pants. Atteikuma tiesības
(1) Atteikuma tiesības ir patērētāja tiesības noteiktā termiņā vienpusēji atkāpties no līguma (atteikt pasūtījumu), nemaksājot līgumsodu, procentus vai zaudējuma atlīdzību.
(2) Patērētājs var izmantot atteikuma tiesības, lai atkāptos no:
1) līguma, kas noslēgts ārpus uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas;
2) distances līguma;
3) līguma par dzīvošanai paredzētas ēkas vai ēkas daļas lietošanas tiesību iegūšanu uz laiku.
(3) Ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs šā panta otrajā daļā minēto līgumu noslēgšanas brīdī vai preces pārdošanas vai pasūtījuma nodošanas brīdī iesniedz patērētājam rakstveida atteikuma veidlapu, kurā minēts ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja nosaukums (firma), vārds, uzvārds un adrese, kā arī sniegts atteikuma tiesību apraksts.
(4) Patērētājs rakstveida atteikumu adresē personai, kuras nosaukums (firma), vārds, uzvārds un adrese norādīta atteikuma veidlapā. Atteikuma nosūtīšana noteiktā termiņā izbeidz līgumu un atbrīvo patērētāju no jebkurām līgumsaistībām, izņemot izmaksas, kas saistītas ar preču atdošanu atpakaļ ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam.
(5) Patērētāja pienākums ir septiņu dienu laikā pēc rakstveida atteikuma nosūtīšanas atdot preci ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam (ja prece vai lieta ir saņemta). Ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja pienākums ir septiņu dienu laikā pēc izmaksas apstiprinošu dokumentu saņemšanas atmaksāt patērētājam to naudas summu līdz ar visiem procentiem, kura par preci vai pakalpojumu samaksāta līdz līguma izbeigšanas brīdim. Ja patērētājs izmanto atteikuma tiesības, pamatojot to ar preces vai pakalpojuma neatbilstību līguma noteikumiem, un preci vai lietu atdod par saviem līdzekļiem, tad ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam septiņu dienu laikā pēc izmaksas apstiprinošu dokumentu saņemšanas jākompensē patērētājam arī ar preces vai lietas atdošanu saistītās izmaksas.
(6) Patērētājs ir atbildīgs par preces kvalitātes un drošuma saglabāšanu atteikuma tiesību realizēšanas termiņā.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.11.2001. likumu, kas stājas spēkā no 26.12.2001.)
III nodaļa. Preces vai pakalpojuma atbilstība līguma noteikumiem
(Nodaļas nosaukums 2001.gada 22.novembra likuma redakcijā, kas stājas spēkā no 26.12.2001.)
13.pants. Ražotāja, pārdevēja un pakalpojuma sniedzēja pienākums nodrošināt preces vai pakalpojuma atbilstību līguma noteikumiem
(1) Ražotāja, pārdevēja un pakalpojuma sniedzēja pienākums ir nodrošināt preces vai pakalpojuma atbilstību līguma noteikumiem. Precei un pakalpojumam jāatbilst ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja sniegtajiem paziņojumiem (īpaši reklāmā un marķējumā ietvertajai informācijai) par šo preci vai pakalpojumu.
(2) Ražotājs, pārdevējs un pakalpojuma sniedzējs ir atbildīgs par jebkuru neatbilstību līguma noteikumiem, kas eksistē preces pārdošanas vai pakalpojuma sniegšanas brīdī.
(3) Ja preces vai pakalpojuma neatbilstība līguma noteikumiem atklājas sešu mēnešu laikā pēc preces pārdošanas vai pakalpojuma sniegšanas, uzskatāms, ka tā eksistēja preces pārdošanas vai pakalpojuma sniegšanas brīdī, izņemot gadījumu, kad ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā organizētā ekspertīzē pierāda pretējo.
(2001.gada 22.novembra likuma redakcijā, kas stājas spēkā no 26.12.2001.)
14.pants. Preces vai pakalpojuma neatbilstība līguma noteikumiem
(1) Prece neatbilst līguma noteikumiem, ja:
1) tā neatbilst normatīvajos aktos vai normatīvtehniskajos dokumentos noteiktajām prasībām, kā arī parasti izvirzāmām prasībām - tai nepiemīt īpašības un izpildījums, kāds parasti piemīt tāda paša veida precēm un kādu patērētājs var pamatoti gaidīt, ņemot vērā preces raksturu;
2) tā nav derīga mērķiem, kādi paredzēti normatīvtehniskajos dokumentos vai tehniskajā pasē, bet, ja tādu nav, - mērķiem, kādiem tāda paša nosaukuma un apraksta preces parasti tiek izmantotas;
3) tā nav derīga mērķiem, kuriem patērētājs izvēlējies preci un par kuriem tas tieši vai netieši paziņojis pārdevējam, slēdzot līgumu, izņemot gadījumus, kad pārdevējs pārdošanas laikā nevarēja saprast šādus speciālus mērķus un patērētājam nebija pamatota iemesla paļauties uz pārdevēja kompetenci un spriedumu;
4) tā neatbilst īpašībām vai tās komplektācija neatbilst tai komplektācijai, kādas līguma slēgšanas vai piedāvājuma izteikšanas laikā pārdevējs uzrādījis ar preču paraugiem vai modeļiem;
5) tā nav iesaiņota, bet iesaiņojums ir nepieciešams, lai pasargātu preci no bojājumiem vai bojāšanās;
6) par to sniegta maldinoša, nepatiesa, nepilnīga vai neskaidra (nesalasāma) informācija vai tā nav sniegta vispār un tāpēc preci nav iespējams lietot paredzētajam nolūkam vai arī tā rada vai var radīt apdraudējumu patērētāja mantai, veselībai, dzīvībai vai videi;
7) tā ir viltota.
(2) Pakalpojums neatbilst līguma noteikumiem, ja:
1) to sniedzot, nav ievērotas normatīvo aktu vai normatīvtehnisko dokumentu prasības vai tam ir citi trūkumi;
2) par to sniegta maldinoša, nepatiesa, nepilnīga vai neskaidra (nesalasāma) informācija vai tā nav sniegta vispār un tāpēc pakalpojumu nav iespējams izmantot paredzētajam nolūkam vai arī tas rada vai var radīt apdraudējumu patērētāja mantai, veselībai, dzīvībai vai videi.
(3) Prece vai pakalpojums nav uzskatāms par neatbilstošu līguma noteikumiem, ja pirms līguma slēgšanas patērētājs ir saņēmis rakstveida brīdinājumu par preces vai pakalpojuma nepienācīgu kvalitāti vai nepienācīgas kvalitātes iemesls ir patērētāja piegādātie materiāli, izņemot gadījumu, kad pakalpojuma sniedzējam kā profesionālim vajadzēja to zināt un rakstveidā brīdināt patērētāju.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.11.2001. likumu, kas stājas spēkā no 26.12.2001.)
15.pants. Izņēmums attiecībā uz nepienācīgas kvalitātes preces piedāvāšanu un pārdošanu vai pakalpojuma sniegšanu
(Izslēgts ar 22.11.2001. likumu, kas stājas spēkā no 26.12.2001.)
16.pants. Garantija
(1) Garantija ir ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja apliecinājums, ka prece vai pakalpojums, vai to sastāvdaļa noteiktu laiku saglabās lietošanas īpašības, drošumu un izpildījumu un ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs uzņemas papildu saistības, kas nav paredzētas šajā likumā un citos normatīvajos aktos.
(2) Garantija dodama rakstveidā, tā ir brīvi pieejama pirms preces iegādāšanās vai pakalpojuma saņemšanas, un tajā skaidri norādīti nosacījumi prasījuma pieteikšanai attiecībā uz garantiju, garantijas termiņš - laikposms, uz kuru attiecināta garantija, kā arī garantijas devēja nosaukums (firma) vai vārds, uzvārds un adrese. Garantijā norāda, ka patērētājam ir noteiktas tiesības saskaņā ar normatīvajiem aktiem un ka garantija šīs tiesības neietekmē. Ja garantija neatbilst šiem noteikumiem, tas neietekmē garantijas derīgumu un patērētājs ir tiesīgs pieprasīt, lai garantija tiktu izpildīta.
(3) Jebkura ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja garantija ir saistoša tās devējam atbilstoši garantijas dokumenta nosacījumiem un attiecīgās preces vai pakalpojuma reklāmā ietvertajai informācijai. Ja ražotājs nav Latvijā reģistrēts uzņēmums (uzņēmējsabiedrība), pārdevējs vai ražotāja pilnvarotais pārstāvis ir atbildīgs par ražotāja dotās garantijas nodrošinājumu.
(4) Pārdevējs nav tiesīgs samazināt ražotāja dotās garantijas apjomu un saīsināt tās termiņu.
(5) Vārda "garantija" vai cita līdzīgas nozīmes vārda lietošana ir aizliegta, ja tas neatbilst šā panta pirmās un otrās daļas noteikumiem.
(2001.gada 22.novembra likuma redakcijā, kas stājas spēkā no 26.12.2001.)
IV nodaļa. Informācija par precēm un pakalpojumiem
17.pants. Informācijas nodrošināšana
(1) Ražotāja, tā pilnvarotā pārstāvja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja pienākums ir iepazīstināt patērētāju ar patiesu un pilnīgu informāciju par piedāvātās preces vai pakalpojuma kvalitāti, drošumu, cenu, garantiju un garantijas remonta iespējām, lietošanas noteikumiem, ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja nosaukumu (firmu), vārdu, uzvārdu un adresi, norādot to marķējumā, pievienotajā lietošanas pamācībā, tehniskajā pasē vai citādā rakstveida informācijā.
(2) Patērētājam ir tiesības pieprasīt, lai papildu informācija tiek sniegta arī mutvārdos.
(3) Kārtību, kādā norādāma pārdošanas cena un mērvienības cena precēm, kas tiek piedāvātas patērētājam, kā arī kārtību, kādā norādāmas cenas pakalpojumiem, reglamentē Ministru kabineta noteikumi.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 29.04.2004. likumu)
18.pants. Informācija par ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju
(1) Lai varētu identificēt ražotāju, marķējumā uz preces, iesaiņojuma vai pievienotās etiķetes norādāma ražotāja atrašanās vieta un ražotāja nosaukums (firma). Ja tas nav iespējams, ražotāja atrašanās vietu un ražotāja nosaukumu (firmu) norāda uz ārējā iepakojuma, pavaddokumentos vai tirdzniecības vietā.
(2) Pārdevējam aizliegts piedāvāt vai pārdot viltotu preci vai preci, kuras ražotāju nav iespējams identificēt. Noteikums par ražotāja identificēšanu neattiecas uz lietotas preces pārdošanu.
(3) Pie pastāvīgām tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietām ir jābūt informācijai, uz kuras norādīts pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja nosaukums (firma) un darba laiks.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.11.2001. likumu, kas stājas spēkā no 26.12.2001.)
19.pants. Informācija par sevišķām preču īpašībām
Tehniski sarežģītas preces, kā arī preces, kuras satur bīstamas vielas vai kuru lietošanai nepieciešamas īpašas iemaņas, ražotājam jāapgādā ar lietošanas noteikumiem, brīdinājuma zīmēm vai simboliem. Ja lietošanas noteikumos ietvertā informācija ir svešvalodā, jāpievieno informācijas tulkojums valsts valodā.
20.pants. Preču marķējumam izvirzāmās vispārīgās prasības
(1) Marķējumā sniegtajai informācijai jābūt labi redzamai un saprotamai, tai objektīvi jāatspoguļo preces drošums vai nekaitīgums un kvalitāte. Marķējumā sniegtā informācija nedrīkst piedēvēt precei īpašības, kādas tai nepiemīt, kā arī maldināt pircēju, ka precei piemīt kādas specifiskas īpašības, ja tādas īpašības piemīt visām attiecīgā veida precēm.
(2) Marķējumam jābūt neizdzēšamam. Marķējumā sniegtajai informācijai jābūt skaidrai, to nedrīkst aizsegt ar citu rakstveida informāciju, attēlu vai uzlīmi.
(3) Ražotājam vai pārdevējam jānodrošina, lai preču marķējumā ietvertā informācija tiktu sniegta patērētājam, ievērojot normatīvos aktus, kas reglamentē valsts valodas lietošanu.
(4) Pārdevējam aizliegts piedāvāt un pārdot preces, kuru marķējumā sniegtā informācija vai marķējuma izpildījums neatbilst šā likuma un citu normatīvo aktu prasībām.
(5) Preču marķējuma vispārīgās prasības neattiecas uz lietotu preču pārdošanu.
21.pants. Sevišķais preču marķējums
(1) Preces un preču grupas, kurām nepieciešams sevišķs marķējums, kā arī minēto preču un preču grupu marķēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.
(2) Mājsaimniecības precēm, kuru marķējumā ražotājs vai importētājs vēlējies iekļaut informāciju par trokšņa emisiju vidē, Ministru kabinets nosaka marķēšanas kārtību, kā arī trokšņa emisijas noteikšanas metodes un to pārbaudes kārtību.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.11.2001. likumu, kas stājas spēkā no 26.12.2001.)
21.1 pants. Izpārdošana un cenu pazemināšana
(1) Vārdu "izpārdošana" vai citu līdzīgas nozīmes vārdu, piedāvājot preces, atļauts lietot tikai tad, ja ir ievēroti visi šādi nosacījumi:
1) tas attiecas uz visu preču izpārdošanu vai norādītās daļas izpārdošanu;
2) izpārdošana notiek ierobežotā un norādītā laikposmā;
3) cenas ir zemākas nekā attiecīgo preču vai pakalpojumu parastās cenas.
(2) Vārdus "atlaides", "pazeminātas cenas" vai citus līdzīgas nozīmes vārdus, piedāvājot preces vai pakalpojumus, atļauts lietot tikai tad, ja ir ievēroti visi šādi nosacījumi:
1) tas attiecas uz tādas preces pārdošanu vai tāda pakalpojuma sniegšanu, ar kuru pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs pastāvīgi nodarbojas;
2) šāda tirdzniecība notiek ierobežotā laikposmā;
3) cenas ir zemākas nekā attiecīgo preču vai pakalpojumu parastās cenas.
(3) Pēc cenu pazemināšanas, atlaižu vai izpārdošanas publiskas izsludināšanas jābūt skaidri norādītai preču un pakalpojumu sākotnējai cenai un cenai pēc pazemināšanas.
(4) Par izpārdošanu publiski jāpaziņo vismaz piecas dienas pirms tās sākuma, izliekot paziņojumu tirdzniecības vietā.
(5) Attiecīgās preces vai pakalpojuma cena, kurai tiek noteiktas atlaides, nedrīkst mainīties vismaz mēnesi pirms cenu pazemināšanas, atlaižu vai izpārdošanas publiskas izsludināšanas.
(6) Aizliegts izsludināt un veikt vienu un to pašu preču vai pakalpojumu izpārdošanu, ja nav pagājuši trīs mēneši kopš pēdējās izpārdošanas, izņemot gadījumu, kad pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs tiek likvidēts vai tiek mainīts darbības veids.
(2001.gada 22.novembra likuma redakcijā, kas stājas spēkā no 26.12.2001.)
V nodaļa. Patērētāju tiesību aizsardzības sabiedriskās organizācijas
22.pants. Patērētāju tiesību aizsardzības sabiedrisko organizāciju izveidošana
Patērētāji ir tiesīgi brīvprātīgi apvienoties sabiedriskajās organizācijās (klubos, biedrībās vai apvienībās), kuru darbības mērķis ir aizsargāt patērētāju tiesības un kuras darbojas saskaņā ar normatīvajiem aktiem un attiecīgās patērētāju tiesību aizsardzības sabiedriskās organizācijas statūtiem.
23.pants. Patērētāju tiesību aizsardzības sabiedrisko organizāciju tiesības
Patērētāju tiesību aizsardzības sabiedriskajām organizācijām ir tiesības:
1) kopā ar patērētāju tiesību aizsardzības uzraudzības un kontroles iestādēm piedalīties pārbaudēs, kas saistītas ar ražojamo un realizējamo preču un sniedzamo pakalpojumu kvalitātes prasību ievērošanu;
2) izskatīt patērētāju sūdzības un priekšlikumus, sniegt nepieciešamo palīdzību patērētājiem gadījumos, kad pārkāptas viņu tiesības;
3) iesniegt tiesā prasības pieteikumus patērētāju tiesību un interešu aizsardzībai un pārstāvēt patērētāju intereses tiesā;
4) iegādāties preces un pasūtīt pakalpojumus, lai veiktu preču, pakalpojumu un izgatavoto lietu salīdzinošo pārbaudi;
5) iesniegt Patērētāju tiesību aizsardzības centram priekšlikumu veikt šā likuma 25.panta astotajā daļā minētās darbības.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.11.2001. likumu, kas stājas spēkā no 26.12.2001.)
VI nodaļa. Patērētāju tiesību aizsardzības uzraudzība un kontrole
24.pants. Uzraudzības un kontroles iestādes
Šajā likumā un citos normatīvajos aktos noteikto patērētāju tiesību aizsardzības uzraudzību un kontroli īsteno Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, citas kompetentas un pilnvarotas valsts iestādes sadarbībā ar pašvaldībām un patērētāju tiesību aizsardzības sabiedriskajām organizācijām.
25.pants. Patērētāju tiesību aizsardzības centrs
(1) Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir Ekonomikas ministrijas padotībā, kas tiek īstenota pārraudzības formā.
(2) Patērētāju tiesību aizsardzības centra direktoru pēc ekonomikas ministra ieteikuma ieceļ amatā un atbrīvo no amata Ministru kabinets.
"(3) Patērētāju tiesību aizsardzības centra darbības mērķis ir efektīvas patērētāju tiesību un interešu aizsardzības nodrošināšana.
(4) Patērētāju tiesību aizsardzības centra galvenās funkcijas ir šādas:
1) tirgus uzraudzība un kontrole nepārtikas preču (izņemot medicīnas preces, zāles, veterinārās zāles, farmaceitiskos produktus, kosmētiskos līdzekļus, veterinārfarmaceitiskos produktus, dzīvnieku kopšanas līdzekļus, sadzīvē lietojamās ķīmiskās vielas un ķīmiskos produktus) tirdzniecībā un pakalpojumu sniegšanas jomā;
2) pārtikas un nepārtikas preču svara un mēra pareizas noteikšanas, kā arī pirkuma samaksas pareizas aprēķināšanas uzraudzība;
3) patērētāju tiesību aizsardzības valsts politikas īstenošanā iesaistīto uzraudzības un kontroles iestāžu un patērētāju tiesību aizsardzības nevalstisko organizāciju sadarbības organizēšana un koordinēšana;
4) par patērētāju tiesību pārkāpumiem saņemto patērētāju iesniegumu izskatīšana, palīdzības sniegšana patērētājiem konfliktu risināšanā ar ražotājiem, pārdevējiem vai pakalpojumu sniedzējiem, kā arī patērētāju likumīgo prasību izpildes pieprasīšana;
5) juridiskas palīdzības sniegšana patērētājiem viņu tiesību jautājumos;
6) patērētāju tiesību ievērošanas uzraudzība līgumu projektos un līgumos, ko patērētāji slēdz ar ražotājiem, pārdevējiem vai pakalpojumu sniedzējiem, arī normatīvajos aktos paredzēto darbību veikšana, lai ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs grozītu līguma projektu vai pārtrauktu pildīt līguma noteikumus, ja līguma projektā vai noslēgtajā līgumā konstatēti netaisnīgi vai neskaidri noteikumi;
7) citas likumos un normatīvajos aktos noteiktās funkcijas.
(5) Patērētāju tiesību aizsardzības centrs nesniedz juridisku palīdzību patērētājiem - juridiskajām personām.
(6) Aizstāvot patērētāju tiesības un ar likumu aizsargātās intereses, Patērētāju tiesību aizsardzības centram ir tiesības iesniegt tiesā prasības pieteikumu vai pieteikumu vai dot atzinumu lietā.
(7) Patērētāju tiesību aizsardzības centra amatpersonu izvirzītās prasības un dotie norādījumi likumos un citos normatīvajos aktos noteiktās kompetences ietvaros katrā konkrētajā gadījumā ir saistoši ražotājam, pārdevējam un pakalpojuma sniedzējam.
(8) Ja konstatēts patērētāju tiesību pārkāpums, kas skar patērētāju individuālās vai grupas intereses (patērētāju kolektīvās intereses), un tas var radīt kaitējumu vai zaudējumus atsevišķa patērētāja tiesībām, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir tiesīgs:
1) pieņemt lēmumu, ar kuru uzdod ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam izbeigt pārkāpumu un veikt noteiktas darbības tā ietekmes novēršanai un kurā nosaka termiņu šo darbību izpildei;
2) pieņemto lēmumu daļēji vai pilnībā publicēt laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" (ar publicēšanu saistītos izdevumus sedz ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs).
(9) Šā panta astotās daļas 1.punktā minētais lēmums ir spēkā ar brīdi, kad tas kļūst zināms adresātam. Lēmuma pārsūdzēšana neaptur tā izpildi.
(10) Pirms šā panta astotās daļas 1.punktā minētajā lēmumā noteiktā termiņa beigām ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs informē Patērētāju tiesību aizsardzības centru par noteikto darbību izpildi. Ja ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs līdz termiņa beigām noteiktās darbības nav izpildījis vai nav informējis Patērētāju tiesību aizsardzības centru par to izpildi, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs piemēro par attiecīgo pārkāpumu paredzēto administratīvo sodu likumā noteiktajā kārtībā.
(11) Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, piedzenot izdevumus par patērētāju iegādāto preču vai izmantoto pakalpojumu laboratorisko vai cita veida ekspertīzi, ir atbrīvots no tiesas izdevumu samaksas.
(12) Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir tiesīgs veidot konsultatīvo padomi, iekļaujot tajā valsts iestāžu, patērētāju tiesību aizsardzības sabiedrisko organizāciju, ražotāju, pārdevēju un pakalpojumu sniedzēju organizāciju pārstāvjus, kā arī izdot rekomendācijas patērētāju tiesību aizsardzības jautājumos.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.11.2001. likumu un 29.04.2004. likumu)
26.pants. Patērētāju sūdzību izskatīšana uzraudzības un kontroles iestādēs
(1) Patērētāji ir tiesīgi iesniegt sūdzības par šā likuma un citu patērētāju tiesību aizsardzības normatīvo aktu prasību pārkāpumiem Patērētāju tiesību aizsardzības centram un citām iestādēm, kuru kompetencē ir tirgus uzraudzība attiecīgajā jomā.
(2) Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un citas iestādes, kuru kompetencē ir tirgus uzraudzība attiecīgajā jomā, ir tiesīgas noteikt ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam termiņu, kurā jāsniedz rakstveida atbilde par patērētāja sūdzībā minētajiem pārkāpumiem.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.11.2001. likumu, kas stājas spēkā no 26.12.2001.)
VII nodaļa. Patērētāja tiesību pārkāpuma novēršana
27.pants. Patērētāja prasījums par līguma noteikumiem neatbilstošu preci vai pakalpojumu
(1) Patērētājs ir tiesīgs pieteikt prasījumu ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam par preces vai pakalpojuma neatbilstību līguma noteikumiem divu gadu laikā no preces iegādes vai pakalpojuma saņemšanas dienas.
(2) Ja ražotājs vai pārdevējs precei vai pakalpojuma sniedzējs pakalpojumam ir devis garantiju, pēc šā panta pirmajā daļā minētā termiņa beigām patērētājs ir tiesīgs pieteikt prasījumu visā atlikušajā garantijas termiņa laikā saskaņā ar garantijas dokumentā norādītajiem nosacījumiem.
(3) Kārtību, kādā piesakāms patērētāja prasījums par līguma noteikumiem neatbilstošu preci vai pakalpojumu, kā arī organizējama preces vai pakalpojuma ekspertīze, nosaka Ministru kabinets.
(2001.gada 22.novembra likuma redakcijā, kas stājas spēkā no 26.12.2001. /skat. "Pārejas noteikumi" 8.punktu/)
28.pants. Patērētāja tiesības, ja viņam pārdota vai nodota lietošanā līguma noteikumiem neatbilstoša prece
(1) Patērētājs, kuram pārdota vai nodota lietošanā līguma noteikumiem neatbilstoša prece, ir tiesīgs pieprasīt, lai ražotājs vai pārdevējs veic vienu no šādām darbībām:
1) attiecīgi samazina preces cenu;
2) bez atlīdzības novērš preces neatbilstību līguma noteikumiem vai atlīdzina patērētājam izdevumus par neatbilstības novēršanu;
3) apmaina preci pret tādu pašu vai ekvivalentu preci, ar kuru būtu nodrošināta atbilstība līguma noteikumiem;
4) atceļ līgumu un atmaksā patērētājam par preci samaksāto naudas summu.
(2) Prece apmaināma vai tās neatbilstība līguma noteikumiem novēršama saprātīgā termiņā, neradot neērtības patērētājam, ņemot vērā preces raksturu un paredzamo lietošanu.
(3) Ja preces neatbilstība līguma noteikumiem atklājas vēlāk nekā sešus mēnešus pēc preces pārdošanas, patērētājs ir tiesīgs:
1) vispirms pieprasīt, lai ražotājs vai pārdevējs bez atlīdzības novērš preces neatbilstību līguma noteikumiem vai atlīdzina patērētājam izdevumus par neatbilstības novēršanu, vai apmaina preci pret tādu pašu vai ekvivalentu preci, ar kuru būtu nodrošināta atbilstība līguma noteikumiem (izņemot gadījumu, kad tas nav iespējams);
2) gadījumā, kad ražotājs vai pārdevējs nevar apmainīt preci vai saprātīgā termiņā novērst preces neatbilstību līguma noteikumiem, neradot neērtības patērētājam, - pieprasīt, lai ražotājs vai pārdevējs samazina preces cenu vai atceļ līgumu un atmaksā patērētājam par preci samaksāto naudas summu proporcionāli normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā organizētā ekspertīzē konstatētajam preces nolietojumam.
(4) Ja preces neatbilstība līguma noteikumiem ir maznozīmīga un nevar būtiski ietekmēt patērētāja iespējas izmantot preci, patērētājs nevar prasīt, lai ražotājs vai pārdevējs atceļ līgumu un atmaksā par preci samaksāto naudas summu. Preces neatbilstība līguma noteikumiem uzskatāma par maznozīmīgu, ja normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā organizētā ekspertīzē konstatēts, ka preces neatbilstība nepazemina preces pamatfunkciju izpildes kvalitāti vai lietošanas īpašības un to var novērst, neradot vizuāli konstatējamas izmaiņas preces ārējā izskatā.
(5) Ja preces nepareiza vai nekvalitatīva uzstādīšana ir kļuvusi par iemeslu preces neatbilstībai līguma noteikumiem, bet preci uzstādījis pārdevējs vai trešā persona saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ar pārdevēju, kā arī ja preci uzstādījis patērētājs saskaņā ar nepareizu (neprecīzu) vai valsts valodā netulkotu lietošanas pamācību, tad prece ir uzskatāma par neatbilstošu līguma noteikumiem un patērētājs ir tiesīgs pieprasīt no pārdevēja šajā pantā paredzēto prasību izpildi.
(6) Šā panta pirmajā daļā minēto tiesību izmantošana neizslēdz patērētāja tiesības pieprasīt zaudējuma atlīdzību vai līgumsoda samaksu.
(7) Līguma noteikumiem neatbilstošas lielgabarīta preces un par 10 kilogramiem smagākas preces ekspertīzes veikšanai, nocenošanai, trūkumu novēršanai, apmaiņai vai līguma atcelšanai nogādā ražotājs vai pārdevējs uz sava rēķina. Ja ražotājs vai pārdevējs atsakās nogādāt preci, patērētājs ir tiesīgs nogādāt preci pats vai ar trešās personas palīdzību, bet uz ražotāja vai pārdevēja rēķina.
(8) Ja preci nogādā patērētājs, ražotājam vai pārdevējam triju dienu laikā pēc izdevumus apstiprinoša dokumenta saņemšanas jāatlīdzina izdevumi, kas patērētājam radušies sakarā ar preces nogādāšanu.
(2001.gada 22.novembra likuma redakcijā, kas stājas spēkā no 26.12.2001. /skat. "Pārejas noteikumi" 8.punktu/)
29.pants. Patērētāja tiesības, ja sniegts līguma noteikumiem neatbilstošs pakalpojums
(1) Patērētājs, kuram sniegts līguma noteikumiem neatbilstošs pakalpojums, ir tiesīgs pieprasīt, lai pakalpojuma sniedzējs veic vienu no šādām darbībām:
1) attiecīgi samazina pakalpojuma cenu;
2) bez atlīdzības novērš sniegtā pakalpojuma neatbilstību līguma noteikumiem;
3) izgatavo citu lietu no tāda paša vai tādas pašas kvalitātes materiāla vai sniedz līguma noteikumiem atbilstošu pakalpojumu;
4) atceļ līgumu un atmaksā patērētājam par pakalpojumu samaksāto naudas summu.
(2) Ja pakalpojuma sniedzējs pazaudē vai sabojā patērētāja materiālu vai izstrādājumu, patērētājs ir tiesīgs pēc savas izvēles pieprasīt:
1) pasūtījuma izpildi no tāda paša vai līdzvērtīga materiāla;
2) materiāla vai izstrādājuma vērtības samaksu pēc tirgus cenām pieprasījuma dienā.
(3) Ja pakalpojuma neatbilstība līguma noteikumiem atklājas vēlāk nekā sešus mēnešus pēc pakalpojuma sniegšanas, patērētājs ir tiesīgs:
1) vispirms pieprasīt, lai pakalpojuma sniedzējs bez atlīdzības novērš pakalpojuma neatbilstību līguma noteikumiem vai atlīdzina patērētājam izdevumus par neatbilstības novēršanu, vai izgatavo citu lietu no tāda paša vai tādas pašas kvalitātes materiāla, vai sniedz līguma noteikumiem atbilstošu pakalpojumu (izņemot gadījumu, kad tas nav iespējams);
2) gadījumā, kad pakalpojuma sniedzējs nevar izgatavot jaunu lietu, sniegt citu pakalpojumu vai saprātīgā termiņā novērst pakalpojuma neatbilstību līguma noteikumiem, neradot neērtības patērētājam, - pieprasīt, lai pakalpojuma sniedzējs samazina pakalpojuma cenu vai atceļ līgumu un atmaksā patērētājam par pakalpojumu samaksāto naudas summu proporcionāli normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā organizētā ekspertīzē konstatētajam lietas nolietojumam.
(4) Ja pakalpojuma neatbilstība līguma noteikumiem ir maznozīmīga un nevar būtiski ietekmēt patērētāja iespējas izmantot pakalpojumu vai lietu, patērētājs nevar prasīt, lai pakalpojuma sniedzējs atceļ līgumu un atmaksā par pakalpojumu samaksāto naudas summu vai izgatavo citu lietu. Pakalpojuma neatbilstība līguma noteikumiem uzskatāma par maznozīmīgu, ja normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā organizētā ekspertīzē konstatēts, ka pakalpojuma neatbilstība nepazemina pakalpojuma vai lietas pamatfunkciju izpildes kvalitāti vai lietošanas īpašības un to var novērst, neradot vizuāli konstatējamas izmaiņas lietas ārējā izskatā.
(5) Ja pakalpojuma sniedzējs atsakās novērst pakalpojuma neatbilstību līguma noteikumiem, patērētājs ir tiesīgs to novērst pats vai ar trešās personas palīdzību, bet uz pakalpojuma sniedzēja rēķina.
(6) Šā panta pirmajā un otrajā daļā minēto tiesību izmantošana neizslēdz patērētāja tiesības pieprasīt zaudējuma atlīdzību vai līgumsoda samaksu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.11.2001. likumu, kas stājas spēkā no 26.12.2001. /skat. "Pārejas noteikumi" 8.punktu/)
30.pants. Patērētāja tiesības, ja preci nepiegādā vai pakalpojumu nesniedz noteiktā termiņā
Ja patērētājs nesaņem preci līgumā noteiktajā termiņā vai ja pakalpojums no patērētāja neatkarīgu apstākļu dēļ nav izpildīts līgumā noteiktajā termiņā un patērētājs vairs nav ieinteresēts līguma izpildīšanā, patērētājam ir tiesības vienpusēji atkāpties no līguma, saņemt samaksāto priekšapmaksu un pieprasīt radīto zaudējumu atlīdzību, izņemot gadījumu, kad pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs ir rakstveidā vienojies ar patērētāju par termiņa nokavējumu.
31.pants. Patērētāja prasījumi saistībā ar patērētāja kreditēšanu
(1) Patērētājs ir tiesīgs vienpusēji atkāpties no attiecīgā patērētāja kreditēšanas līguma, ja viņš izmanto šā likuma 12.pantā paredzētās atteikuma tiesības un samaksa par preci vai pakalpojumu daļēji vai pilnībā veicama, izmantojot patērētāja kreditēšanas līgumu, kas noslēgts starp patērētāju un pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, vai izmantojot patērētāja kredītu, ko patērētājam piešķīrusi trešā persona (kredīta devējs) saskaņā ar līgumu starp kredīta devēju un pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, vai izmantojot sadarbību starp kredīta devēju un pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju patērētāja kreditēšanā. Pārdevēja, pakalpojuma sniedzēja vai kredīta devēja pienākums ir septiņu dienu laikā atmaksāt patērētājam to naudas summu līdz ar procentiem, kura par preci vai pakalpojumu samaksāta līdz līguma atcelšanas brīdim. Šādā gadījumā nevar prasīt, lai patērētājs maksā līgumsodu vai zaudējuma atlīdzību sakarā ar patērētāja kreditēšanas līguma atcelšanu.
(2) Patērētājs ir tiesīgs prasīt patērētāja kreditēšanas līguma atcelšanu, ja viņš izmanto šā likuma 28.panta pirmās daļas 4.punktā vai trešās daļas 2.punktā vai 29.panta pirmās daļas 4.punktā vai trešās daļas 2.punktā paredzētās tiesības un samaksa par preci vai pakalpojumu daļēji vai pilnībā veicama, izmantojot patērētāja kreditēšanas līgumu, kas noslēgts starp patērētāju un pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, vai izmantojot patērētāja kredītu, ko patērētājam piešķīrusi trešā persona (kredīta devējs) saskaņā ar līgumu starp kredīta devēju un pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju, vai izmantojot sadarbību starp kredīta devēju un pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju patērētāja kreditēšanā.
(3) Šā panta otrajā daļā minētajā gadījumā pārdevēja, pakalpojuma sniedzēja vai kredīta devēja pienākums ir atmaksāt patērētājam to naudas summu līdz ar procentiem, kura par preci vai pakalpojumu samaksāta līdz līguma atcelšanas brīdim. Patērētāja pienākums ir atdot preci pārdevējam vai sniegtā pakalpojuma rezultātā izgatavoto lietu - pakalpojuma sniedzējam. Pārdevējs, pakalpojuma sniedzējs vai kredīta devējs nevar prasīt, lai patērētājs maksā līgumsodu vai zaudējuma atlīdzību sakarā ar patērētāja kreditēšanas līguma atcelšanu.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.11.2001. likumu, kas stājas spēkā no 26.12.2001. /skat. "Pārejas noteikumi" 8.punktu/)
32.pants. Zaudējuma atlīdzības noteikšana
Zaudējuma atlīdzība tiek noteikta saskaņā ar Civillikumu, ņemot vērā to, ka:
1) patērētājam nav speciālu zināšanu par iegādātās preces vai saņemtā pakalpojuma īpašībām un raksturojumu;
2) pārdevēja atsaukšanās uz to, ka ražotāja sniegtā informācija par preci neatbilst patiesībai, neatbrīvo pārdevēju no atbildības.
33.pants. Ražotāja, pārdevēja un pakalpojuma sniedzēja atbildība
(1) Par šajā likumā un citos patērētāju tiesību aizsardzības normatīvajos aktos noteikto patērētāju tiesību pārkāpumiem iestājas civiltiesiskā, administratīvā vai kriminālā atbildība.
(2) Pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam, kas atlīdzinājis patērētājam nodarīto zaudējumu vai atmaksājis par preci vai pakalpojumu samaksāto naudas summu, ir regresa prasījuma tiesības pret personu, no kuras iegādāta prece vai materiāli.
(3) Ja ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs vienojas ar trešo personu par preces vai pakalpojuma trūkumu novēršanu, tad šāda vienošanās neatbrīvo ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju no tiešās atbildības pret patērētāju.
(4) Ja preces vai pakalpojuma neatbilstība līguma noteikumiem radusies ražotāja, pārdevēja, izplatītāja vai citas personas darbības vai bezdarbības dēļ, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs ir tiesīgs vērsties ar regresa prasību pret attiecīgajām personām.
(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 22.11.2001. likumu, kas stājas spēkā no 26.12.2001.)
34.pants. Ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja atbrīvošana no garantijas saistību izpildes un zaudējumu atlīdzināšanas
(Izslēgts ar 22.11.2001. likumu, kas stājas spēkā no 26.12.2001.)
35.pants. Atbildība par preces vai pakalpojuma trūkumu nenovēršanu termiņā
Ja ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs 30 dienu laikā no dienas, kad patērētājs pieteicis prasījumu par preces vai pakalpojuma trūkumiem, vai attiecīgi pilnvarotu uzraudzības un kontroles iestāžu noteiktajā termiņā nav novērsis preces vai pakalpojuma trūkumu, viņa pienākums ir atlīdzināt visus zaudējumus, kas patērētājam radušies sakarā ar kavējumu.
VIII nodaļa. Uzraudzības un kontroles iestāžu atbildība
36.pants. Zaudējumu atlīdzināšana sakarā ar nepamatotu uzraudzības un kontroles iestāžu rīcību
(1) Ja noskaidrots, ka prece nepamatoti konfiscēta, nepamatoti apturēta tās ražošana, piedāvāšana vai pārdošana, nepamatoti noteikts preces ražošanas, piedāvāšanas un pārdošanas vai pakalpojuma sniegšanas aizliegums vai konstatēti citi uzraudzības un kontroles iestāžu pilnvaru pārkāpumi, kuru rezultātā ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam radušies zaudējumi, ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā celt tiesā prasību par zaudējumu un negūtās peļņas atlīdzināšanu.
(2) (Izslēgta ar 16.04.2003. likumu, kas stājas spēkā no 01.02.2004.).
Pārejas noteikumi
1. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē likums "Par patērētāju tiesību aizsardzību" (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, 46./47./48.nr.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1998, 5.nr.).
2. Ministru kabinets triju mēnešu laikā pēc šā likuma spēkā stāšanās apstiprina Patērētāju tiesību aizsardzības centra nolikumu.
3. Ministru kabinets triju mēnešu laikā pēc šā likuma spēkā stāšanās izdod noteikumus, kas reglamentē:
1) šā likuma 8.pantā minētā patērētāja kreditēšanas līguma nosacījumus;
2) šā likuma 9.pantā minētā līguma, kas noslēgts ārpus uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas, nosacījumus;
3) šā likuma 10.pantā minētā distances līguma nosacījumus;
4) šā likuma 11.pantā minētā līguma par dzīvošanai paredzētas ēkas vai ēkas daļas lietošanas tiesību iegūšanu uz laiku nosacījumus.
4. Tiesības, kuras regulē šā likuma 31.pants, piemērojamas tikai pēc tam, kad stājušies spēkā Ministru kabineta noteikumi par patērētāja kreditēšanas līgumu.
5. Atteikuma tiesības, kuras regulē šā likuma 9.pants, piemērojamas tikai pēc tam, kad stājušies spēkā Ministru kabineta noteikumi par līgumu, kas noslēgts ārpus uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas.
6. Atteikuma tiesības, kuras regulē šā likuma 10.pants, piemērojamas tikai pēc tam, kad stājušies spēkā Ministru kabineta noteikumi par distances līgumu.
7. Atteikuma tiesības, kuras regulē šā likuma 11.pants, piemērojamas tikai pēc tam, kad stājušies spēkā Ministru kabineta noteikumi par līgumu, kas reglamentē dzīvošanai paredzētas ēkas vai ēkas daļas lietošanas tiesību iegūšanu uz laiku.
8. Grozījumi šā likuma 27.panta pirmajā daļā, 28.panta trešajā daļā, 29.panta trešajā daļā un 31.panta otrajā daļā stājas spēkā 2003.gada 1.janvārī. Līdz 2003.gada 1.janvārim patērētājs ir tiesīgs pieteikt prasījumu ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam par preces vai pakalpojuma neatbilstību līguma noteikumiem gada laikā pēc preces iegādes vai pakalpojuma saņemšanas.
(2001.gada 22.novembra likuma redakcijā, kas stājas spēkā no 26.12.2001.)
9. Ministru kabinets līdz 2002.gada 1.jūnijam izdod šā likuma 10.panta ceturtajā daļā un 27.panta trešajā daļā minētos noteikumus.
(2001.gada 22.novembra likuma redakcijā, kas stājas spēkā no 26.12.2001.)
10. Līdz šo pārejas noteikumu 9.punktā minēto Ministru kabineta noteikumu izdošanai, bet ne ilgāk kā līdz 2002.gada 1.jūnijam ir spēkā šādi Ministru kabineta noteikumi, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu:
1) 1999.gada 24.augusta noteikumi nr.299 "Kārtība, kādā piesakāms patērētāja prasījums par nepienācīgas kvalitātes preci vai pakalpojumu un veicama preces vai izgatavotās lietas ekspertīze";
2) 1999.gada 7.septembra noteikumi nr.316 "Noteikumi par distances līgumu";
3) 2001.gada 23.janvāra noteikumi nr.29 "Mājsaimniecības veļas mazgāšanas mašīnu, veļas žāvēšanas mašīnu un kombinēto veļas mazgāšanas un žāvēšanas mašīnu marķēšanas noteikumi";
4) 2001.gada 23.janvāra noteikumi nr.30 "Mājsaimniecības ledusskapju un saldētavu marķēšanas noteikumi";
5) 2001.gada 23.janvāra noteikumi nr.31 "Mājsaimniecības krāšņu marķēšanas noteikumi";
6) 2001.gada 23.janvāra noteikumi nr.32 "Mājsaimniecības trauku mazgāšanas mašīnu marķēšanas noteikumi";
7) 2001.gada 23.janvāra noteikumi nr.33 "Mājsaimniecības spuldžu marķēšanas noteikumi".
(2001.gada 22.novembra likuma redakcijā, kas stājas spēkā no 26.12.2001.)
Likums Saeimā pieņemts 1999.gada 18.martā.
Valsts prezidents G.Ulmanis
Rīgā 1999.gada 1.aprīlī
