Zemesgabalu īpašnieki bieži vien tiecas apgādāt tos ar ūdeni ar zemākajām izmaksām. Nepareizi veikto darbu sekas mēdz būt traģiskas. Mājas stūris var „aizplūst" pazemes ūdens straumes virzienā. Nepareiza betona grodu ierīkošanas dēļ pavasarī tie caurlaidīs kūstošo sniegu, tādēļ ūdeni vairs nevarēs izmantot dzeršanai. Mēģinot ietaupīt uz augsnes izpētes, rezultātā var iegūt dzeltenās krāsas ūdeni akā. 

Ūdensapgādei var izmantot virszemes un pazemes ūdens avotus. Par virszemes ūdeņiem uzskatāmas upes, ezeri, dīķi. Pazemes ūdeņi atrodas zemes dzīlēs, pazemes ūdenstilpnēs. No sanitārā viedokļa raugoties, priekšroka ir pazemes avotiem. Taču arī šajā gadījumā obligāta ir ūdens kvalitātes pārbaude, ko veic sanitāri epidemioloģiskā dienesta speciālisti. Viņi pēta ūdens paraugus laboratorijās, un tad aizpilda īpašu kartīti, kas apliecina veikto izpēti.

Pazemes ūdeņi mēdz būt trīs dažādu veidu: augsnes ūdeņi (t.s. maldu gruntsūdeņi), gruntsūdeņi un starpslāņu ūdeņi. Augsnes ūdeņi veidojas 0,5-2,5 m dziļumā. Pie tiem vispirms pieskaitāmi atmosfēras nokrišņi, pavasaru palu vai lietavu ūdens. Par drošu un stabilu ūdens ieguves avotu šādus ūdeņus nevar uzskatīt, turklāt arī to kvalitāte ir apšaubāma.

1.att.  Pazemes ūdeņi:

• 1 - ūdeni saturošs starpslāņu artēzisko(spiediena) ūdeņu horizonts;
• 2 - gruntsūdeņu horizonts;
• 3 - augsnes ūdeņu horizonts;
• 4 - augsnes ūdeņu papildināšanas zona;
• 5, 6, 7 - akas, kas ūdeni piegādā no dažādiem ūdens slāņiem;
• 8 - avots;
• 9 - starpslāņu ūdeņu papildināšanas zona (vieta, kur tie nonāk saskarsmē ar augsnes virsmu);
• 10 - ūdensnecaurlaidīgie slāņi.

Gruntsūdeņi atrodas t.s. ūdeni saturošajā horizontā, kas ir pirmais, skatoties no augsnes virsmas. Zem tā atrodas ūdensnecaurlaidīgā kārta. Kad ūdens atrodas starp divām šādām kārtām, tad to dēvē par starpslāņu ūdeni. Ja slāņi ir vērsti slīpi, tad horizonti rada spiedienu. Daudziem zināmi gadījumi, kad ūdens no urbuma sāk šļākt kā strūklaka - tas nozīmē, ka spiediena līmenis šeit atrodas augstāk par zemes virsmu. Tādējādi īpašnieks iegūst artēzisko avotu, kura ūdeņi parasti ir ārstnieciski, garšīgi, dzidri un tīri.

Ja ūdeni saturošais slānis uz zemes virsmas iznāk zemienē (kalna nogāzē), tad veidojas avots. Ļoti bieži arī avotu ūdens ir ļoti kvalitatīvs. Taču, ja avotu izmanto daudzi lietotāji, tad tas ir speciāli jāaprīko un jāmāk pareizi to kopt.

Vislabāk izmantot starpslāņu ūdeni. Citiem ūdensgūtnes veidiem izstrādāti īpaši aku veidi, tiek izmantoti urbumi vai ūdensgūtņu kameras.

Tradicionālā un populārākā ūdensgūtņu ietaise ir aka. Ja ūdeni saturošais slānis neatrodas dziļāk par 10 m, tad šādu ietaisi var uzcelt arī patstāvīgi. Taču aizvien biežāk mājokļu īpašnieki aku būvēšanu uztic profesionāļiem, kas māk noteikt gan ūdeni saturošā slāņa atrašanās vietu, gan arī pazemes rezervuāra raksturu. Nepareizi izraktajā bedrē var „nogrimt" betona grodi, blakus esošo ēku pamati un sienas var nosēsties, izraisot nepieciešamību pārbūvēt visu māju.

Ēkas galvenā daļa ir šahtas sieniņas. To stiprināšanai var izmantot lielo baļķu guļbūvi, betona grodus, ķieģeļu vai akmens mūri. Šahta ūdeni saturošajā slānī tiek iedziļināta tā, lai tīrā ūdens tajā sasniegtu vismaz metru garumā. Ja sieniņu nostiprināšanai izvēlēta koksne, tad guļbūves apakšējā kārta, kas atrodas ūdenī, ir jāizgatavo no īpaši izturīgām sugām: ozola, priedes, apses, lapegles, gobas. Koksnes suga sākumā var ietekmēt ūdens garšu - ozola akā ūdens var būt šķērms, priede piedēvē sveķu un čiekuru piegaršu, taču šī parādība ātri vien izzūd, neietekmējot ūdens vērtīgās īpašības. Labāk izmantot baļķus līdz 20 cm diametrā. Jo dziļāka aka, jo lielākam jābūt šķērsgriezumam, taču tam jābūt robežās no 1 līdz 1,5 m2.

Mūsdienīgāks aku sieniņu ierīkošanas veids ir betona grodi.

Izvēloties grodus, nav jācenšas iegādāties lētāku preci, jo nekvalitatīvais betons var neizturēt slodzi un sākt noārdīties jau akas izmantošanas procesā. Groda ieteicamas augstums - no 0,6 līdz 0,9 m, diametrs ir atkarīgs no šahtas dziļuma - 1 metrs, 1,25 m vai 1,5 metri.

Akas daļu, kas atrodas virs zemes, dēvē par akas galu. Tas ir 0,7 līdz 1 m augsts. Aku aprīko ar aizsargapmali, turklāt tā ir nedaudz novirzīta no guļbūves. Apmali labāk aizmūrēt ar akmeni, ķieģeļiem vai flīzēm, lai akas šahtu pasargātu no lietus vai kūstošā sniega ūdens iekļūšanas. Šim nolūkam apmalē tiek veidotas arī ūdens novadīšanas rievas.

Vietās, kur gruntsūdeņi ir pārāk tuvu augsnes virsmai, bet tualetes nav paredzēts regulāri iztukšot ar asenizācijas mašīnām, no akas ierīkošanas labāk atteikties, jo pārāk liels ir inficēšanās risks.

Aku ūdens iesmelšana gadsimtiem ilgi tiek veikta ar spaiņiem, taču mūsdienās šajā procedūrā ir vērienīgas izmaiņas - šobrīd priekšroka ir automātiskām ierīcēm. Vadošie ražotāji gadu no gada aizvien pilnveido SPO sērijas aku sūkņus GRUNDFO, kas ir aprīkoti ar pludiņa slēdzi un režģi uzsūkšanas līmenī, kas ierīci pasargā no netīrumiem. Ūdens piegādes apjoms līdz 6,3m3 stundā un spiediens līdz 71 m ļauj izmantot sūkni sistēmā ar mājas ūdensvadu. Šādi sūkņi ir pasargāti no mitruma ietekmes: hidrauliskā daļa ir izgatavota no nerūsējošā tērauda, keramikas vai kompozīta. Ja ūdens tiek iesmelts no akas, tad lietderīgāk izmantot SPO ar uzsūkšanas režģi, jo akas dibens var piedūņoties. Šajā gadījumā sūknis tiek nostiprināts akā un neaizsniedz dibenu. Tādējādi netīrumi nenonāk ūdensvadā. Ja ūdens tiek ņemts no slēgtās tvertnes, piemēram, ar lietus ūdeni, tad ieteicams izvietot sūkni uz balsta. Maksimālais dziļums, kādā šo agregātu var izvietot zem ūdens, ir 20 metri. Brīdinājums: iekārta nedrīkst strādāt „tukšgaitā", aizbīdnis uz iedarbinātā sūkņa īscaurules nedrīkst būt pilnībā aizvērts. Jāņem vērā, ka aku sūkņi ir paredzēti tikai tīrā ūdens sūknēšanai, bez piemaisījumiem vai frakcijām.

Žurnāls "Krasnaja_linija"